Starp mums, meitenēm, runājot

—   Nav tiesa, — Anna izsaucās. — Mūsējie atturīgās apsaukā par svētulēm un bailīgām muļķēm.

—   Lai apsaukā, — Marga viņu pārtrauca. — Man par to nošķaudīties.

—    Bet man patīk, ka zēni skrien man pakaļ, raksta vēstulltes un aicina uz randiņiem, — Anna vaļsirdīgi atzinās. — Reizēm jāsmejas, cik briesmīgi dumji viņi izskatās, sarkst, bālē, daži nespēj pat parunāt, klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši.

—   Nekad nevajag zoboties par cilvēku jūtām, — šoreiz Annu pārtrauca Margas mamma. — Jūs, meitenes, esiet jau pietiekami lielas, lai to saprastu. Gadās, ka jaunietis, par kuru meitene pasmējusies, nevalda pār sevi un paved to ar varu. Dzimumtieksme jauniešiem ir daudz spēcīgāka. Viņus var uzbudināt pat sievietes tuvums, nerunājot nemaz par glāstiem, apkampieniem un skūpstiem. Atcerieties to vienmēr.

Margas māte raudzījās skaidrajās meiteņu sejās, kurās dzīve vēl nebija ievilkusi savus vaibstus — ne vilšanās un bēdu rievas, ne mīlestības līksmi.

—   Nesteidzieties atdāvināt sevi pirmajam, kas pievērš jums uzmanību, kaut ari viņš jums šķiet skaists, labs un gudrs. Tā var būt īslaicīga kaisle. Pabeigsiet skolu, apgūsiet profesiju, gan tad atnāks īstā mīlestība un jūs būsiet laimīgas. Mīlestība vis­pirms ir atbildība par savu ģimeni. Bet padomājiet pašas, kāda atbildība var būt seš­padsmit, septiņpadsmit gados, kad jūs vēl apgādā vecāki?

—   Pieaugušiem ir viegli dzīvot, viņi ir gudri un uzreiz atskārš, kad atnākusi īstā mīlestība, kad tikai kaisle, kas uzliesmo uz īsu brīdi. Bet kā lai atšķir nepiedzīvojusi meitene? — Sanita nopūtās.

Viņai patika Tagils. Viņa stundām ilgi, dīvāna stūrī ierāvusies, iztēlojās, kā viņi abi dzīvotu Tagila lepnajā mājā, dotos koncertceļojumos uz ārzemēm, atpūstos dien­vidu kūrortos. Tagils viņu mīlētu, uz rokām nēsātu, viņa savukārt censtos izpildīt katru viņa vēlēšanos, rūpētos par savu Tagilu.

Šis bija Sanitas skaistais sapnis, tajā viņa nedalījās ne ar vienu draudzeni, pat ar Annu ne. Māte apgalvo — ja cilvēks kaut ko ļoti vēloties un pieliekot visus spēkus, tad viņš to arī sasniedzot. Viņa ies līdzi Baibai uz mēģinājumiem, nīks zālē, tas nekas, ka Tagils, aizņemts ar savu ansambli, nepievērš viņai uzmanību. Viņai pietiek ar to, ka drīkst skatīties uz savu sapņu princi.

Meitenes domīgi klusēja. Margas māte nolika aizmigušo bērnu gultiņā.

—   Jūsu zēni vieni paši būs gluži nogarlaikojušies, — viņa smaidīdama teica.

Marga pavēra durvis. Viesību galds bija nokopts, istaba tukša.

—   Meitenes, viņi būs apvainojušies un aizgājuši.

—  Tas nu gan nemaz neizskatās pēc mūsējiem, — Dace neticēja.

Atskanēja plīstošu trauku troksnis. Meitenes metās uz virtuvi. Zēni, piedurknes uzlocījuši, mazgāja traukus. Daumants nelaimīgu seju vāca no grīdas šķīvja lauskas.

—   Lūdzu, piedodiet, — viņš atvainojās. — Tas atgadījās nejauši.

—  Nekas, trauki plīst uz laimi, — Margas māte viņu nomierināja. — Liels paldies zēniem par darbu. Ceru, ka jūs tikpat čakli palīdzat arī saviem vecākiem.

Zēni šoreiz palika atbildi parādā.

—   Lūdzu visus uz dejām, — Marga aicināja.

11. nodaļa

VAI TU DRĪKSTI KĻŪT PAR KOMJAUNIETI, DAUMANT?

No Baibas dienasgrāmatas:

Reiz pienāks bridis un zvaigznes dienas laikā

Uzmirgos man pie zilajām debesīm,

Tad teikšu ardievas pelēkiem lietiem

Un sveikšu dzīvi un nākotnes laimi.

Tik ļoti gribētos, lai šie Edītes Pjafas vārdi piepildītos arī manā dzīvē. Mīļā, labā dziedāšanas skolotāja! Viņa tik. ilgi runāja, līdz pārliecināja manu mammu. Es drīkstu apmeklēt dziedāšanas stundas «Blāzmas» klubā un pie Tagila mājās mācīties klavierspēli. Naikovskis staigā sapūties un ar mani tikpat kā nerunā. Viņš ne dzirdēt negrib, ka turpināšu mācības vidusskolā. Piecpadsmit gadi esot īstais vecums, lai cilvēks pats sāktu pelnīt un sevi uzturēt. Mamma ar viņu strīdas vai katru dienu.

Man no darba nav bail, bet dziedāšanu gan negribētos pamest.

* * *

Pie plakāta, uz kura bija uzzīmēts bokseris, jau vairākas dienas pul­cējās zēni, apspriedās, strīdējās.

— Tas ir netaisni, — mazākie protestēja. — Kādēļ uzņem tikai no trīspadsmit gadiem? Mēs arī gribam.

—   Neko darīt, likums paliek likums. — Daumants, kas brīvprātīgi bija uzņēmies boksa pulciņa organizēšanu, paraustīja plecus. — Jums vēl pāris gadiņu jāpaciesas. Neskumstiet! Es no pieredzes zinu, ka laiks skrien ātri kā vēja spārniem un…

—   Tu nepūt mums pīlītes, — Zaigas brālis Uģis no ceturtās klases viņu pārtrauca. — Saki labāk — vai mums atļaus vismaz paskatīties, kā jūs trenējaties?

Viņam pēkšņi bija radusies ideja izveidot pašiem savu nelegālu boksa klubu: paskatīsies, kā lielie zēni trenējas, un raus vaļā.

—   Es palūgšu trenerim, varbūt atļaus. — Daumants atkratījās no sīkajiem.

Visiem par lielu izbrīnu, boksa pulciņā pieteicās arī Pēteris un Pro­fesors, abi vājākie zēni astotajā «b».

Pēterim bokss, kā viss, kas saistījās ar fiziskā spēka pielietošanu, bija pretīgs. Bet viņam bija savi apsvērumi, kurus viņš uzticēja vienīgi Dacei.