Starp mums, meitenēm, runājot

—  Ja manai Sanitai būtu tāda balss, es no lielas laimes nezinātu, ko- darīt, — Samtiņa tērgāja. — Nekā viņai nežēlotu. Diemžēl Sanitiņai nav talanta uz mākslām, mūsu privātskolotāja arī tā domā. Viņa vairāk atsi­tusies manī uz praktisko. Bet viens gan man jums, kaimiņiem, jāsaka:: par to meiteni jums būtu vairāk jāparūpējas. Viena vienīga skolas klei­tiņa — un tā pati salāpītiem elkoņiem un krūtīs par šauru. Reiz skolas- sarīkojumā iedevām kādu no Sanitas tērpiem, lai meitenei nebūtu kauns no citiem. Neesat taču nekādi tukšinieki. — Sanitas māte atslēdza sava dzīvokļa durvis.

Baibas māte, rīdama aizvainojuma asaras, kāpa pa trepēm uz augšu.

Baiba, apģērbusi vecu izbalējušu rītakleitu, virtuvē mazgāja traukus.

—   Kas tie par panākumiem? — māte īgni pajautāja. — Kauns, ka man viss jāuzzina no svešiem, nevis no pašas meitas.

Baiba samulsa. Pēdējos gados māte ne reizes nebija painteresējusies- par viņas skolas gaitām. Divnieku un piezīmju viņai nebija, skolotāji ne­sūdzējās, tātad viss kārtībā.

«Pa kuru laiku viņa tā pārvērtusies?» māte, meitā vērdamās, prātoja. «Bija neglīts pusaugu skuķēns garām, tievām kājām, pēc sejas uz mata kā mans pirmais vīrs, vienīgais vīrietis, kuru es biju kvēli mīlē­jusi, pašaizliedzīgi strādājusi pāri spēkiem, lai viņš varētu izstudēt par inženieri, bet vēlāk tā ienīduši, kā vien spēj ienīst pamesta sieva. Visus šos gadus Baiba kā mūžīgs atgādinājums raudzījās manī ar pirmā vīra acīm, smaidīja ar viņa smaidu.»

—   Lai paliek trauki, ģērbies veicīgi! Ejam! — māte pavēlēja.

—  Uz kurieni?

—  Tad jau redzēsi.

Tumši zili svārki, formas blūzīte, bikšu kostīms, krimplēna izejamā kleita, vieglas kurpītes — Baibai vaigi karsa no satraukuma. Māte viņu tomēr mīl, vai citādi viņa būtu tērējusies. Viņa tikai neprot mīlestību izrādīt kā citi — ar maigumu, ar glāstiem. Meitene lidot lidoja uz mājām, lai visu rūpīgi pielaikotu.

—  Vai nu tev būs tas pats, kas citām? — māte apjautājās.

—   Paldies! — Meitas pateicīgais skatiens izteica vairāk nekā vārdi.

—   Vajadzēja paciesties līdz vasarai, kad skuķis pats sāks pelnīt, — Naikovskis, apskatījis pirkumu, niknojās. — Cik nu vairs līdz skolas bei­gām, varēja iztikt ar veco kleitu. Tik daudz naudas izgrūst!

Baiba rija asaras.

—  Kaimiņi mūs aprunā, saukā par skopuļiem. Samtiņiene to klaji pa­teica man acīs, — māte atrunājās. — Tavs žigulis jau nekur neaizbēgs.

Naikovskis iegāja guļamistabā, skaļi aizcirzdams durvis.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

5i nu gan ir brinum jauka diena. Tik skaistas drānas man nekad nav piederējušas. Cik labi, ka nevajadzēs vairs lūgt no Sanitas.

Parīt svētdiena. Kādēļ man vajadzēja Tagilam solīties? Viņi iedos man notis, liks dziedāt, bet es nepratīšu. Būs briesmīgs kauns. Aiziešu līdz

mašīnai un pateikšu Tagilam, lai pameklē sev citu solisti.

* *

Padzirdējusi par Baibas lēmumu, Sanita sašuta:

—  Vai tu esi aptaurēta? Palaist garām tādu kolosālu izdevību. Ja man būtu tik laba dziedamā rīkle kā tev, es ne mirkli nešaubītos. Ja tu baidies, es varu tavai mammai pateikt, ka mums abām svētdienā kaut kur jāaiziet.

To, ka vairāk par Baibas dziedāšanu viņu interesēja Tagils, Sanita ar gudru ziņu noklusēja.

Baiba velti bažījās. Ansambļa puiši viņu uzņēma draudzīgi, kā savējo. Garais Egils, kas spēlēja gan uz mazajām elektriskajām ērģelītēm, gan ģitāru, strādāja mūzikas instrumentu rūpnīcā un vakaros mācījās mūzi­kas skolā. Bundzinieks Ģirts bija vidusskolas desmitajā klasē, bet trom­petists Ivars, pēc profesijas virpotājs, kā viņš pats stāstīja, muzicēja, lai brīvajos brīžos būtu atpūta, bet dvēselei prieks.

Baiba iepazina pavisam citu Tagilu — bez nekādas rokas spiešanas un acīs skatīšanās. Kluba zāle viņiem atvēlēta tikai divas stundas, tās maksimāli jāizmanto.

—  Sāksim ar dziesmiņu no Baibas repertuāra. — Tagils pats piesēdās pie klavierēm. Baiba viņu pateicīgi uzlūkoja.

Tā reiz nu ir tā dzīve,

Tā sola, dod un ņem.

Tam iznāk sīva ķīve,

Kas pats ko grib un lemj.

Puiši priecīgi saskatījās.

—   Vēlreiz, tikai mazliet brīvāk un jautrāk, — Tagils palūdza. — Tu droši vien esi ievērojusi, cik nepiespiesti dzied un kustas Margarita Vil- cāne. Tici man, šis vieglums ir iegūts grūtā darbā, desmitiem reižu mē­ģinot vienu un to pašu muzikālo frāzi, vienas un tās pašas kustības, līdz beidzot tas ir iegājies asinīs.

Sanita sapūtusies sēdēja tukšās zāles stūri. Visi viņu bija aizmirsuši, pat Baiba, kura no rīta apgalvoja, ka bez draudzenes būšot pagalam. Kā viņiem neapnīk drillēt vienu un to pašu līdzīgi sabojātai skaņuplatei?

Sanitai pulksteņa šautriņa pa ciparnīcu rāpoja lēni kā gliemezis, tur­pretī Baibai laiks aizskrēja ātri kā vēja spārniem. Viņa tikai tā pa īstam sāka iejusties, kad zālē iespurdza mazie dejotāji un nodarbības vajadzēja beigt.

—  Pirmai reizei nav slikti, — Tagils novērtēja. — Muzikālā dzirde tev ir vienreizēja. Pāris stundu nedēļā pastrādāsim pie manis mājās.

—  Viņu jau mamma nelaidīs, — Sanita iedzēla.

—  Varbūt man parunāt ar taviem vecākiem? — Tagils piesolījās.

—   Naikovskis jūs nolidinās pa trepēm tāpat kā mūsu klases Dau­mantu, — Sanita nerimās.