Starp mums, meitenēm, runājot

Dienasgrāmatā, kuru Baiba glabāja, pabāztu dziļi zem dīvāna, viņa reiz ierakstīja: «Es viņu tik briesmīgi ienīstu, ka būtu laimīga, ja viņš nomirtu vai aizietu no mums.» Mātei bija krietni pāri trīsdesmit, kad piedzima Rolandiņš. Mazulis tūlīt ieņēma ģimenē centrālo vietu. Rolandiņam tika saulainākā istaba, Rolandiņam gardākie kumosi, Rolandiņam skaistākās rotaļlietas. Mazais princis dra vien saprata, ka vainu par padarītajām nerātnībām ērti uzgrūst māsai.

Rolandiņa sadauzītās veclaicīgās porcelāna vāzes dēļ nabaga meitene veselu nedēļu nespēja ne sēdēt, ne gulēt uz muguras. Pat māte toreiz, plēsdama no meitenes čūlājošās muguras pielipušo kreklu, pārmeta vīram nežēlību.

«Mugura sadzīs, bet kas man atdos manas vecmāmiņas panes Zosjas dārgumu?» Naikovskis atkliedza. «Tā viņai vajag. Un dabūs vēl!»

«Dabūs vēl, dabūs vēl,» Rolandiņš mēdījās, uz vienas kājas lēkādams.

Prom drūmās domas. Tagad viss būs citādi. Viņa darīs parastos mā­jas darbus, bet iekšēji būs laimīga. Viņai šodien pat jāpiezvana.

«Hallo,» atskanēs Tagila balss. «Labdien,» viņa teiks. «Vai jūs zināt, kas zvana?» — «Protams. Jūsu balsi es pazītu starp tūkstošiem citu.»

Jāuzliek vārīties kāposti, un tad viņa aizskries līdz automātam ielas stūrī. No kaimiņienes telefona tādas sarunas ir bīstamas, par to var uz­zināt Naikovskis.

Trīcošām rokām Baiba iemeta telefona automātā divkapeiku. Atsaucās nelaipna sievietes balss.

—  Lūdzu, vai Tagils mājās?

—  Es nezinu, jāpaskatās. Kas zvana?

Baiba sastomījās:

—  Viņa studiju biedrene.

Varēja dzirdēt, kā aizdip viegli soļi. Pie automāta būdiņas durvīm nepacietīgi klauvēja kāds vīrietis.

—  Tagils klausās, ko vajag? — viņa izdzirda.

—  Seit Baiba.

—  Kāda Baiba? Ā, atceros — no manas kādreizējās skolas, — balss kļuva manāmi laipnāka. — Mums kaut kur jāsatiekas. Varbūt «Rīgas» bāriņā? Nē, tur tik jaunas meitenes nelaiž iekšā. Aizkāpsim uz kafejnīcu «Presto». Vai jūs rītdien esat brīva? Teiksim — ap sešiem?

Sešos viņa nekādi nevarēja, tad jāiet uz bērnudārzu pēc Rolanda.

—  Labāk septiņos, — viņa nedroši ieminējās.

—   Labi, norunāts. Satiksimies pie ieejas. Cau! — Tagils nolika klau­suli. 1

Baibai sagrīļojās ceļi. «Presto» droši vien ir lepna kafejnīca un tur viss ir ļoti dārgs. Bet viņai no skolas pusdienām ietaupīts viens vienīgs rublis.

Jāpaprasa Sanitai, kur tā kafejnīca atrodas. Un ko viņa lai velk mu­gurā? Ar skolas kleitu neērti, kauns no Tagila. Viņš ir elegants, kā no modes žurnāla, bet viņa — noplukuši skolniecīte ar vecmodīgu bizi.

Baiba piezvanīja pie Sanitas durvīm.

—  Tu nāc kā saukta, — Sanita nopriecājās. — Es nekādi nespēju atrisināt uzdevumu algebrā. Ejam manā istabā.

Samtiņi dzīvoja daudz pārticīgāk nekā Naikovskis un Baibas māte. Istabas kaktā elektriskais kamīns. Uz īpaša galdiņa lepojās krāsainais televizors. Grīdas klāja dārgi tepiķi, pie sienām gleznas. Importa ēdam­istabas iekārta spīdināja stiklotās vitrīnas un spoži lakotos sānus. Viena istaba ar iebūvētu grāmatplauktu bija sadalīta divās daļās, lai meitai un dēlam būtu katram sava telpa.

—   Vai tu esi bijusi kafejnīcā «Presto»? — Baiba neuzkrītoši apvai­cājās.

—   Protams. Pusdienas mūsmājās neviens negatavo. Mamma man dod naudu, un es katru dienu paēdu kādā kafejnīcā. Mēs ar Annu pazīstam visas labākās kafejnīcas, tikai vakaros gan bīstami, var uzrau­ties uz skolotājiem. Vai tu tiešām ne reizes neesi bijusi kafejnīcā?

Baiba piesarka un papurināja galvu.

—  Ak, naivā nevainība! Cikos tev randiņš?

—  Septiņos.

—  Tikai nedomā iet skolas formā, — Sanita brīdināja. — Un frizūru izveido kaut kā modīgāk, citādi tu izskaties pēc bērna un tevi vispār ne­laidīs iekšā.

—  Vai tu nevarētu man aizdot pāris rubļu un uz rītvakaru savu strī­poto džemperi?

—  Protams. Un bikses arī, ja vēlies.

Sanita pēc dabas nebija skopa. Viņa tūlīt noprata, ka Baibas nepa­rastie jautājumi saistās ar noslēpumaino vēstuli. Bet, lai kā viņa nopū­lējās, Baiba izvairījās un neatzinās, kas ir rakstītājs. Tiklīdz klasesbied­rene aizgāja, Sanita ņēmās zvanīt Annai.

—  Baibai rīt septiņos randiņš kafejnīcā «Presto».

—  Sitai dievgosniņai? — Anna neticēja. — Ar ko tad?

—  Tas mums abām jānoskaidro. Ejam mēs arī.

* * *

Visu vakaru Baiba, ierāvusies savā kaktā un aizkrāvusies ar grāma­tām, izlikās cītīgi mācāmies. Patēvs, māte un Rolandiņš skatījās pa tele­vizoru mūžveco komēdiju «Jautrie zēni». Viņi skali smējās par dzīvnie­kiem, kas notiesāja viesiem domāto cienastu.

«Jāpaņem mammas lūpu krāsa un mazlietiņ jāuzkrāso lūpas,» Baiba prātoja. «Bet varbūt piezvanīt Tagilam un pateikt, ka es neiešu uz ka­fejnīcu? Tas būtu visprātīgāk. Mēs varētu pastaigāties pa kanālmalas apstādījumiem vai aizbraukt uz Mežaparku. Nē, tur labāk ne, vakaros tur tumšs. Bet ja nu Tagils pamana, ka es pirmo reizi kafejnīcā, un

sāk zoboties? Nē, nav ko prātot, norunāts paliek norunāts.»

*  *

Baidīdamās nokavēt, Baiba skrēja teciņus. Pie Lielā pulksteņa viņa apstājās atvilkt elpu. Vēl bija pāris minūšu laika.

Tagils piebrauca ar elegantu tumšsarkanu žiguli.