Starp mums, meitenēm, runājot

—  Kas tev kait, meitenīt?

—   Es aizmirsu dzīvokļa atslēgas.

Patēvs atvēra durvis un raušus

ierāva Baibu istabā.

—   Tu apkauno mūsu godīgo ģi­meni visas mājas priekšā, — viņš šņāca. — Marš gulēt!

9. nodaļa «PRESTO» — TAS NOZĪMĒ ĀTRI

—   Baiba, nāc uzdejo mūsu priekšā! — Klāvs pirmdienas rītā, klasē iemeties, skaļi uzsauca un izvilka no somas milzīgu konvertu. — Palū­kojieties, tieši pēc Ritas «Mīlestības vēstulnieka» parauga. Iesmaržota. Pat bultas caururbtā asiņojošā sirds nav aizmirsta.

—  No kā? — Sanita tūliņ iedegās ziņkārē.

—   To tu paprasi pašai Baibai. Es vēstuli atradu piespraustu pie kla­ses durvīm.

—  Kāds muļķojas, — Baiba apskaitās.

Daumants ar redzamu interesi vēroja, kā viņa atplēš konvertu. Tajā atradās mazāka aploksne. Baiba izlasīja aprakstīto lapiņu, spēji nosarka un ātri paslēpa kabatā.

—   Vai tas papīrītis tev tik dārgs, ka slēp pie sirds? — Daumanta balsī skanēja satraukums.

Baiba neatbildēja.

Uz skolu viņa vienmēr nāca kā uz atpūtas vietu un klusībā nožēloja, ka stundas paiet tik ātri. Bet šodien laiks vilkās lēnām, kā svina kurpēm kājās. Vēsturniecei nācās meiteni izsaukt trīs reizes.

—  Atjēdzies! — Daumants iegrūda solabiedrenei dunku sānos.

—  Baltiņa, kas jums noticis? Pastāstiet par franču utopisko sociālistu Sensimonu.

—  Franču utopiskais sociālists Klods Anrī de Sensimons piedzima… — Baiba nedroši iesāka.

Daumants atšķīra «Jauno laiku vēstures» 141. lapaspusi un nolika Baibai priekšā. Tālāk viss gāja bez aizķeršanās.

Skolotāja Zariņa bija stipri tuvredzīga, bet brilles nenēsāja. Atklāti runājot, ar vēstures skolotāju astotai «b» nebija nekādu pārpratumu. Sko­lotāja atļāva atbildēt turpat no vietas, bet nolasīt no grāmatas prata ikviens. Pirmajos solos, par laimi, sēdēja apzinīgie — Zaiga, Marga, Rita, Profesors, kuri kārtīgi sagatavoja visas stundas, pat vēsturi.

Teciņiem Baiba metās uz mājām. Uz krūtīm paslēptā vēstule itin kā dedzināja.

«Jaukā meitene Baiba!

Nekādi nespēju aizmirst to patīkamo vakaru manā vecajā skolā, kuru pavadīju kopā ar Jums. Jums ir vienreizēji laba balss, to tikai vajag

skolot un izkopt. Nedariet muļķības un neejiet strādāt uz fabriku, kā esat nodomājusi. Aušanas ceha troksnis un putekļi visu sabojās. Man šis tas ir padomā, kas varētu interesēt arī Jūs. Varbūt mēs varētu satikties? Mans telefons 377977.

Ar draudzīgu sveicienu —

Tagils.»

Viņš nav dusmīgs! Viņš ir piedevis viņas muļķīgi bērnišķīgo bēgšanu. Viņš domā par viņu — neglīto, slikti ģērbto, neveiklo. Ko tagad darīt? Varbūt steigties uz automātu un piezvanīt? Nē, vispirms labi jāpārdomā.

Naikovska dzīvoklī Baibai piederēja tikai niecīgs stūrītis tā dēvētajā goda istabā — mazs galdiņš, pie kura viņa mācījās, un vecmodīgs, izgu­lēts dīvāns ar augstu atzveltni, kuru rotāja ieapaļš, blāvs spogulis. Dī­vāna atsperes pie katras sakustēšanās žēli nodžinkstēja. Reiz māte gri­bēja veco graustu izmest un tā vietā nopirkt modernu tahtu, bet Naikov­skis sacēla traci — lai neizdomājot visādas muļķības, tā esot dārga pie­miņa no viņa nelaiķes māmiņas un tā tālāk. Māte piekāpās.

Baiba, aizmirsusi salauztās atsperes, ar sparu iemetās savā guļvietā. No laimes viņai gribējās dziedāt kā putnam.

—  Ko bļausties kā negudra? — māte, no savas istabas iznākusi, bārās. Seja viņai bija sagulēta sarkana, matos rullīši. No rītakleitas līda ārā sagumzīts naktskrekls. — Cilvēks visu nakti nostrādājies, paša mājās vairs nebūs miera.

—  Atvaino, lūdzu.

—  Uzliec vārīties skābos kāpostus! Gaļa pieliekamā.

Baiba pirmo reizi ar tīri sievišķīgu interesi aplūkoja savu māti. Viņa visiem spēkiem cīnījās pret vecumu — piekrāsoja sirmojošos matus, reizi nedēļā lika sejas masku, centās ieturēt diētu. Vienu vīru zaudējusi, māte tagad trīcēja par otru. Naikovskis to zināja un bieži vien izturējās pret sievu augstprātīgi, pat nicinoši. Baibai bija pretīgi skatīties, kā māte ubago vīra mīlestību. Naikovskis bieži mēdza atgādināt, ka cēlies no diž­ciltīgiem poļu paniem. Vairāk par visu Baiba neieredzēja patēva liekulību, skopumu, nežēlību un iedomību. Meiteni viņš pacieta tikai tādēļ, ka viņa padarīja vairāk nekā apēda.

Baibai bija jāatskaitās par katru izdoto kapeiku, par katru stundu, kuru viņa pavadīja ārpus mājas. Divreiz Naikovskis nekad nemēdza at­kārtot. Siksnu, kas gadiem ilgi karājās pie virtuves durvīm, māte novāca pavisam nesen.

Pie vakariņu galda patēvs ar lielu prieku mēdza stāstīt nezin kur saklausītas tenkas par palaidnēm meitenēm, kuras dzer, plpo un ielaižas ar vīriešiem, līdz beidzot nokļūst vai nu kolonijā, vai slimnīcā.

«Mūsdienu jaunatne ir galīgi izlaidusies. Pusaugu skuķis ir jātur gro­žos kā neiebraukts zirgs.» Tādi bija viņa parastie izteicieni.