Starp mums, meitenēm, runājot

Sākās bruņinieku turnīrs. Abi sāncenši, aizmirsuši par papes bruņām, iekarsa pa īstam. īsākais, ievērojami veiklāks par garo, dzenāja to pa visu skatuvi. Dāma ieinteresēta vēdināja ar mutautiņu.

—   Dullais, tu man pārcirti auklu! — atskanēja izmisis bļāviens. Ga­rajam visa bruņinieka godība nošļuka zemē, un viņš palika stāvot īsajās sporta biksītēs. Zāli pāršalca smiekli.

—  Gulies zemē! — īsākais šņāca. Uzlicis zaudētājam kāju uz krūtīm, viņš brīdi dauzīja ar šašliku cepamo iesmu pa paplāti, tad devās pie savas sirdsdāmas. Viņa uzmeta kabatas lakatiņu uz iesma.

Uzvarētājs skandēja:

Un katru reizi laime dedz Man acīs spožu prieka zaigu, Kad manu skaistuli tās redz, Vairs dziļo ziemu nesajūtu baigu; Lai citi salā aizsedz vaigu, Man dziļākajā ziemā sirds Dzird maija smieklus maigus.

—  Tad, lūk, kādēļ Pēteris pēkšņi sāka interesēties par vācu viduslaiku dzejnieku Valteru fon der Fogelveidi, — Reinis Kadiķis pasmaidīja.

—  Un sirdsdāma, protams, ir Dace, kura gan cita.

Straujai habanerai skanot, uz skatuves ar rozi zobos uznāca tā pati mistiskā čigāniete, kura direktoram bija tik precīzi pateikusi viņa pa­gātni. Un ne tikai direktoram vien.

Pār visu zemi mīia valda, Visiem likumiem tā pāri iet… —

dziedāja čigāniete.

—  Ak šausmas! — mācību daļas vadītāja klusām vaidēja. — Ja šito trakumu uzzinās izglītības nodaļā, rājiens kā likts. Un par to, ka uzzinās, nav nekādu šaubu, gan jau kāds nenocietīsies un izstāstīs.

—   Kas tēlo šo lielisko Karmenu? — skolotājs Caune, pieliecies pie Ievas Līces, jautāja.

—  Nav ne jausmas. Sis numurs ir ārpus programmas.

Pēc spilgtās habaneras Margas un Ritas pagājušā gadsimteņa pārītis iznāca mazliet pabāls. Bet «dvīņi» par to neuztraucās, aktrises karjera viņus nevilināja.

Pēc senas tradīcijas dejas atklāja ar valsi. Klauni un hipiji, melder- meitiņas un hercogienes drūzmējās gar zāles sienām. Nevienam pirmajam nebija drosmes uzsākt deju simtiem kritisku acu priekšā. Lai kā pūlējās slavenais deju skolotājs Kauliņš, valsis skolēnu aprindās bija un palika nepopulāra antīka deja. Cita lieta modernie kratīkļi, tur lielas prasmes nevajag, kraties un lokies mūzikas ritmā — un viss.

—  Meitenes, jūs redzat tos divus pie durvīm? Ar tiem gan es gribētu dejot, — Sanita izdvesa. — īsti vīrieši, ar mūsu bērnudārzu ne salīdzināt. Sevišķi tas ar melno samta žaketi. Saderam, ka tas ir kāds aktieris vai dzejnieks.

—   Lūdzu, Māra! — Caune galanti paklanījās ķīmijas skolotājai.

—   Rādīsim priekšzīmi.

Tagils devās šķērsām pāri zālei uz stūri, kur drūzmējās astotās «b» meitenes.

—  Viņš nāk tieši šurp! Es ģībstu! — Sanita iespurcās. Viņai bija pats greznākais tērps visā zālē, prožektoru gaismā krāsainie vizuļi zaigoja un laistījās. Ja tam puisim ir acis pierē un kaut nedaudz saprāta, viņš ne­drīkstētu paiet garām tādam krāšņumam.

Anna sapurināja savas cirtas un savilka lūpas valdzinošā smaidā.

—  Atvainojiet! — Tagils diezgan nevērīgi pastūma klases pirmo skais­tuli sānis un paklanījās aizmugurē stāvošajai Baibai.

—   Ko viņš tajā rudajā saskatījis? — Anna vīlusies paraustīja plecus.

—  Tev kremt, ka neuzlūdza tevi, — Marga iedzēla. — Ejam, Rita, kamēr mūsu zēni attapsies, es būšu tavs kavalieris.

Baiba uz pašiem pirkstgaliem slīdēja pa gludo parketu. Galva viegli reiba, un bija tāda sajūta, it kā viņa atrastos bezsvara stāvoklī un lidi­nātos starp debesīm un zemi. Pirmo reizi viņa dejoja ar pieaugušu vīrieti. Dejas stundās viņas partneris Imants bija stumjams un grūžams, tad jau labāk dejot ar malkas pagali. Kamēr kaut cik iemanījās, Imants no­mīdīja Baibai visus kāju pirkstus. Būtu vismaz lūdzis piedošanu, bet kur nu, par tādiem sīkumiem Imants pat nedomāja.

Tagils uzmanīgi vadīja meiteni pa klajākajām vietām.

—  Jūs labi dejojat, — viņš teica. — Lidināties viegli kā putns.

Viņā paraudzījās lielu mirdzošu acu pāris. Seja, kuru apņēma kupls,

ar lenti pārsiets matu vilnis, viegli piesarka.

—  Apsolāt man arī nākamo deju, jā?

—   Kaut vai visas, — Baibai paspruka, un viņa atkal spēji piesarka. Iznāca muļķīgi, it kā viņa pati piedāvātos.

Tagils īsu brīdi piespieda meiteni sev ciešāk un pamāja ar galvu. Baiba paskatījās uz zāles stūri, kur stāvēja astotās «b» zieds — Sanita, Anna, Zaiga, un viņu pārņēma spējš prieks. Viņa, mūžīgā kaktā sēdētāja, klases Pelnrušķīte, dejoja, bet skaistules Anna un Sanita stāvēja malā.

—   Ko jūs domājat darīt pēc skolas beigšanas? — Tagils apjautājās, kad, dejai beidzoties, abi apsēdās gar zāles malu noliktajos solos.

—   Nezinu, māte vēlas, lai es mācītos profesionāli tehniskajā skolā par audēju. Viņa strādā «Rīgas manufaktūrā» par audēju. Bet man…

—   Panāc uz brītiņu, sekrēta saruna. — Sanita bez liekām ceremoni­jām saķēra Baibu pie rokas un aizrāva pie meitenēm.

—  Nu, stāsti! — Anna pavēlēja.

—  Ko lai stāstu? — Baiba brīnījās.

—  Netēlo Nezinīti! Kas viņš ir, vai aktieris? Varbūt mākslinieks?

—   Zini ko, Sanita, mana vecmāmiņa teica: «Kas daudz grib zināt, ātri kļūst vecs.» — Baiba pagriezās un devās atpakaļ pie Tagila.

—  Vai tev kāda skrūve atgriezusies vaļā, vai? — Sanita nosauca pakaļ.