Starp mums, meitenēm, runājot

—  Panākumi sakāpuši galvā, — Anna noteica.

—   Lēnais valsis, mana mīļaka deja. — Tagils paklanījas. — Drīkstu lūgt?

Vakars tuvojas noslēgumam.

—   Paej nost no ratiem, citi ari grib braukt. — Klāvs atstūma Tagilu un ievilka Baibu zāles vidū.

—   Tu tikai nenojūdzies, — viņš brīdināja klasesbiedreni. — Sitais ir no glumajiem.

—   Piedod, es nedzirdēju, ko tu teici, — Baiba samulsusi pasmaidīja.

—   Nelidinies pa mākoņiem, meitenīti Tā var ātri novelties zemē un sasisties.

—  Tu viņu pazīsti?

—   Un kā vēl. Viņš bija mana brāļa Justa klasesbiedrs. Mācās kon­servatorijā kompozīciju, pūš trompeti un labi spēlē klavieres.

—   Tu gan, Klāv, esi slikti audzināts, — Sanita pārmeta, kad Klāvs pēc dejas atgriezās astoto barā. — Tik prasti runāt ar cienījamu cilvēku: «Paej nost no ratiem.»

—   Pardon, madame. «Kā es māku, tā es maunu,» teica latviešu lite­ratūras klasiķis Jānis Jaunsudrabiņš.

—  Vai tu sen viņu pazīsti?

—  Kopš zīdaiņa gadiem.

—  Nemuldi! Tev jautā nopietni, — Sanita apskaitās.

—   Viņš ir princis, māmiņas un tētiņa vienīgais dēliņš. Uzaudzis lepnā savrupmājā, barots ar sudraba karotēm no sudraba bļodām. Kas vēl jūs interesē?

—   Sanita domā, ka viņš ir aktieris, bet man šķiet, ka dzejnieks. — Anna nespēja novaldīt ziņkāri.

—   Ne viena, ne otra netrāpījāt, — Klāvs smējās. — Pagaidām viņš ir miglaina personība, neizveidojusies masa, tā teikt. Un vēl nav zināms, kas no viņa iznāks — mākslinieks vai alkoholiķis. Žēl, Sanita, ka tev vēl pāris gadiņu jāpaaugas. Citādi tev Tagils būtu kā radīts, senčiem pilnas kabatas ar skanošo, pats uz riteņiem.

—  Kādēļ Sanitai, bet ne man? — Anna pabrīnījās.

—   Tādēļ, ka tev vēl galvā mazdrusciņ veselā saprāta, bet Sanitai tikai importa preces. Gribat, es varu pierādīt. — Klāvs pieliecās pie Sa­nitas un, visiem par lieliem smiekliem, izvilka no meitenes deguna trīs paciņas košļājamās gumijas «Made in USA». Uzcienājis klasesbiedrus, viņš, rokas bikšu kabatās sabāzis, aizslāja uz garderobi.

Zālē skanēja pēdējā deja.

* * *

Sals ar vieglu roku tīkami glāstīja Baibas sakarsušo seju. Nosarmo­jušie kanālmalas vītoli prožektoru gaismā laistījās kā dārgakmeņiem no­bērti. Pavisam netālu pa ielām trauca mašīnas, steidzās vēlīni gājēji, bet te, parkā, viņi bija divi vien.

«Kā apburtā pasaku mežā,» Baiba domās salīdzināja. Un viss šis vakars kā pasaka. Skaļie aplausi pēc dziesmām. Un dejas. Un Tagils. Un šī nakts. Baibai šķita, ka viņa sapņo skaistu sapni, no kura negribē­tos atmosties.

Brīdi abi soļoja klusēdami.

—  Man, protams, nav nekādu tiesību dot jums padomus, — Tagils- ierunājās. — Bet kļūt par audēju, ja ir tāda balss, būtu nepareizi.

—  Mamma un patēvs domā, ka pēc pāris gadiem es varētu pelnīt lielu naudu, palīdzēt ģimenei.

—  Vai tad jums tik liela ģimene?

—  Nē, māte, brālītis, patēvs. Bet patēvs… — Baiba aprāvās. — Tas jūs nevar interesēt.

—  Es vēlētos zināt visu, kas saistās ar jums. — Tagils viegli paspieda Baibas roku.

Meitene vienmēr bija ilgojusies pēc draudzenes, kurai varētu visu uz­ticēt. Patēvs neļāva vest mājās skolasbiedrus vai ciemoties pie tiem. Baiba auga viena, sevī noslēgusies. Un nu pēkšņi parādījies puisis, skaists kā pasaku princis, un visu grib zināt par viņu!

Pie Gazifikācijas pārvaldes stāvēja vientuļš un pamests ledus kalniņš. Mazuļi, kas, novārtījušies balti kā sniegavīri, augām dienām te slidinājās,., tagad saldi dusēja katrs savās mājās.

—  Ejam! — Tagils saķēra Baibu aiz rokas un uzvilka ledus kalniņā. Skaļi gavilēdami, abi šļūca lejā. Baibai aizķērās kāja, un viņa ievēlās kupenā, noraudama Tagilu sev blakus. Kaut kas dedzinošs cieši pieplaka pie viņas lūpām. Pāri ķermenim pārskrēja karsts vilnis. Meitene uzlēca kājās un sāka skriet.

—  Pagaidi, muļķīte, ko tu mūc? — Viņa aizmugurē izdzirda ātrus so­ļus un aizsmakušu balsi. Atskanēja asa miliča svilpe. Baiba izdrāzās uz ielas. Ļaudis neizpratnē noskatījās skrejošajā meitenē, kurai neviens ne- dzinās pakaļ. Savas mājas trepju telpā viņa beidzot atvilka elpu. Sirds sita kā negudra.

«Ko es izdarīju? Bēgt kā pēdējai muļķei! Un kādēļ? Bet tas taču bija mans pirmais skūpsts.» Baiba vēsiem pirkstiem viegli pieskārās kaistošajām lūpām. «Kādēļ viņš tā darīja? Bija tik labi abiem roku rokā staigāt pa piesnigušo parku, pa neskarto, tikko uzsnigušo sniegu, pa kuru vēl neviens nebija gājis. Un ja nu miliči viņu aizturējuši?» Aukstas tirpas pār­skrēja pār muguru.

Meitene izgāja ārā. Vecpilsētā baznīcas pulkstenis dobji nosita di­vas reizes. Pa ielas vidu, strinkšķinā­dami ģitāru, aizgāja bariņš jauniešu.

Neskumsti, meitenīt mīļo, Nāc līdzi mums, —

kāds iedziedājās.

Baibas dzīvokļa logi bija tumši. Meitene izbijusies metās pa trepēm augšā un klusi piezvanīja pie durvīm. Neviens nenāca atvērt. Baiba pie­zvanīja skaļāk. Atskanēja šļūcošie patēva soļi.

—  Tā esmu es.

—  Pārguli vien trepju telpā, naktsstaigule!

Baiba apsēdās uz trepju pakā­piena un sāka klusi raudāt.

Viņa bija pārkāpusi Laimas vēlē­jumu pārnākt mājās pirms pusnakts. Tagad sekoja sods.

No kāda augšējā stāva dzīvokļa izbira trokšņaina kompānija un smie­damās nāca lejā.