Starp mums, meitenēm, runājot

Klāvs uznāca uz skatuves, soļodams uz rokām. Virs zeķēm viņš bija uzvilcis milzīgus pirkstainus darba cimdus, bet rokas ieāvis vecos sieviešu zābakos. Galvā cilindrs, bet mugurā fraka, vismaz pāris numuru par lielu. Frakas ļipas vazājās pa zemi, bet bikses, uzvilktas līdz zodam, krunkojās kā ermoņikas. Acumirklī sacēlās īsta smieklu vētra.

Brīdi veikli žonglējis ar cilindru, spieķi un cimdiem, Klāvs paaicināja uz skatuves direktoru un skolotāju Cauni. Skatītājiem skaļi gavilējot, Klāvs direktoram no ausīm un deguna izvilka nebeidzami garas krāsaina serpentīna lentes un tina tās viņam apkārt, līdz beidzot direktors sāka atgādināt strīpainu kūniņu. Skolotājam Caunem Klāvs izķeksēja no ka­batas vairākas olas un paziņoja, ka tās neesot vis parastās, bet gan īpašas «Kolumba olas».

Klāva vecākais brālis Justs kopā ar savu draugu Tagilu bija atnākuši uz savu veco skolu paskatīties, kā «mazajam» paveiksies. Viņi zināja, ka Klāvs lolo sapni iestāties Maskavas cirka un estrādes skolā un slepeni trenējas pie pensionētā klauna un žongliera Roberta.

—  Mazajam ir ķēriens! — Tagils atzinīgi novērtēja Klāva pirmo pub­lisko uzstāšanos. — Konkurss Maskavā ir velnišķīgi grūts.

—   Jā, tur gāžas no visas Savienības gan pašdarbnieki, gan estrād- nieki, gan zvēru dīdītāji, — Justs piebilda. — Un mazajam ar krievu valodu tā ne visai.

Astotās «b» jaunajam bigbīta ansamblim tās bija pirmās ugunskris­tības.

Baiba gluži bāla stutēja sienu.

—  Man nelabi, es nevarēšu padziedāt, — viņa čukstēja.

Juris pa īstam nobijās. Pēc piecām minūtēm sākās viņu numurs.

—  Marga, vai tev nav kādas zāles? — viņš palūdza.

Marga parakņājās somiņā un pasniedza katram pa tabletei.

—   Nočiepu mammai — katram gadījumam, — viņa paziņoja.

—   Es neiešu. Neparko. — Baiba apsēdās uz ķeblīša un abām rokām iekrampējās sēdeklī.

—   Tad mēs tevi aiznesīsim. Puiši, ķeramies klāt! — Juris uzsauca.

Priekškars atvērās nelaikā. Skatītāji brīdi neizpratnē vēroja uz soliņa

ķepurojošos meiteni, kuru zēni stiepa uz klavieru pusi. Uzspurdza smiekli.

—  Nav ko smieties. Ja cilvēks pirmo reizi uz skatuves, vai tas kads brīnums, ka kājas kļūst ļenganas. — Klāvs glāba situāciju.

Mīļie zēni, labie zēni,

Apdomājiet jūs,

Kas ar jums pēc dažiem gadiem,

Kas ar jums tad būs?

Neziņā jūs savu laiku,

Dīkā pavadāt,

Kamē<r beidzot saltais vecums

Klaudzēdams būs klāt.

Zems, samtains mecosoprāns kā kamene lidoja pāri zālei.

—  Deviņi pērkoni, tā taču mūsu Rudā! — Arnis iesaucās.

—  šī frizūra viņai piestāv labāk nekā antīkās bizes, — Anna konsta­tēja.

—   Un zem garās kleitas neredz tievās kājas, — Sanita iedzēla.

—  īsta skaistule! — Arnis vēl nevarēja atjēgties.

—  Ja izmālējas, katra var kļūt par skaistuli.

—  Uzrauts deguns paliek uzrauts deguns, mālē, kā gribi. Kas ir, zēni, vai mums nevajadzētu ievēlēt jaunu «Mis astoto «b»»?

—  Aizveries! — Anna nošņācās.

Baibas dziesma visiem tā patika, ka viņai nācās dot piedevas.

Kad Klāvs pieteica nākamo numuru — muzikālu uzvedumu «Viņš un viņa jeb īsa pamācīšana mīlēšanā vidusskolas mācību kursa apmērā» —, mācību daļas vadītāja gluži atklāti abām rokām saķēra galvu un dusmīgi paskatījās uz Ievu Līci, kura šoreiz atbildēja par programmu. Skolotājs Kadiķis instinktīvi taustīja kabatā nitroglicerīna tabletes.

—   Ir zinātniski pierādīts, ka akmens laikmetā mīlestība gāja caur vēderu, — Klāvs paziņoja. Jānis bungoja pa jaunajām bungām, cik spēka. Uz skatuves uzskrēja zvērādās tērpta būtne ar sapinkotu matu ērkuli un kailām kājām. Viņai sekoja tievs, izkāmējis radījums ar milzīgu papes stilba kaulu rokās. Kaulu viņš, uz ceļiem nometies, pasniedza savai dā­mai. Tā uzmanīgi appētīja cienastu, paoda, pielika pirkstu pie deniņiem un izteiksmīgi pagrozīja, beidzot ar kaulu iekaustīja savu pielūdzēju. Tas metās bēgt, bet pēc brīža atgriezās ar varenu šķiņķa gabalu rokās, kuru, uz vēdera nometies, pasniedza savai sirdsdāmai. Abi pārmaiņus sāka grauzt cienastu, apmierināti viens otram uzsitot pa plecu.

Otrā aina — «Platoniskā mīlestība».

Uz skatuves uznāca divi no astotās «a», tērpušies baltos palagos. Abiem ap galvu bija papīra puķu vainagi, puisim rokā no koka līstītēm sameistarota arfa. Nometies savas iecerētās priekšā uz viena ceļa, viņš sāka skandēt trompetes un bungu pavadījumā.

Krāšņas zied lefkojas dārzā, zied narcises — rasmīles

maigās,

Lūk, arī liliju daudz kalnāju nogāzēs zied,

Zied arī Zēnofīle, šis daiļākais zieds ziedu vidū, —

Ziedoņa maigumā tā Peitojas roze man šķiet.

Pļavas, kam uzsmaidāt velti man rasā mirdzošām zālēm?

Krāšņāk par puķēm, lūk, man meitene mīļotā zied.[1]

—   Viduslaikos visu izšķīra zobens un fiziskā veiklība, — Klāvs pie­teica nākamo numuru.

Uz skatuves uzslīdēja pasakaina būtne garā kleitā, smailā galvassegā, no kuras nokarājās plīvurs, aizsegdams seju. Viņai sekoja divi bruņās tērpti kavalieri — viens garš, otrs īsāks. Papes bruņas, pārvilktas ar sudraba papīru, mirdzēja kā īstas. Par vairogiem noderēja skolas ēdam­zālē paņemtās apaļās metāla paplātes, bet zobenus aizvietoja šašlika ce­pamie iesmi.

—  Nekas, sīkie pacentušies, — Justs pačukstēja.