Starp mums, meitenēm, runājot

—  Vispār Baibai taisnība. Daumants ir ļoti spējīgs, tikai bez stipras gribas, — Jānis Krūmiņš sacīja. — Pašreiz viņš ir uz pareizā ceļa. Un kam gan citam, ja ne mums, klases komjauniešiem, jāpalīdz viņam uz tā noturēties?

—   Bet kurš no skolotājiem tādam dos rekomendāciju? — Zaiga neat­laidās. — Varbūt Māra Cīrule, kurai viņš piesmirdināja ķīmijas kabinetu?

—  Nebaidies, galvotāji atradīsies, — Baiba viņu pārtrauca. — Es jau ieminējos skolotājai Putniņai un mūsu klases audzinātājam. Viņi neiebilst. Pasaki — kas tev ir pret Daumantu?

Zaiga piesarka. Viņa vēl nespēja apjēgt, kā gan Alfons, bērnības draugs un pastāvīgais pavadonis uz kino, viņu tik neglīti piekrāpis, sa­stāstīdams par Daumantu īstus briesmu stāstus. Alfonam naudas nekad netrūka. Tad, lūk, kā viņš to ieguva! Tāds kārtīgs zēns, glīti ģērbies, pieklājīgs, labi mācās. Vienīgais, ar kuru vecāki atļāva satikties.

Baiba pavadīja Daumantu līdz skolas komjaunatnes komitejas durvīm. •— Es turēšu īkšķi, — viņa apsolīja.

Pamanījis starp komitejas locekļiem Zaigu, Daumants satraucās. Bet viņa, kā par brīnumu, klusēja.

—  Nu, kā? — Baiba jautāja, kad Daumants piesarcis iznāca no komi­tejas.

—  Normāli. Uz visiem jautājumiem atbildēju.

—  Apsveicu!

—   Vēl par agru. Kas zina, ko nolems rajona komjaunatnes komiteja. Taču arī tur viss izgāja labi.

* * *

Dace, kura bija rajona komjaunatnes komitejas locekle, pēc nedēļas paziņoja, ka Daumants komjaunatnes biedra karti saņemšot reizē ar pā­rējiem. Kad Baiba viņam to pavēstīja, Daumants it kā izbailēs satvēra galvu.

—  Nu man vakars! Vienas aukles vietā tagad būs trīsdesmit. Ardievu, bērnu dienu nerātnības! Nākamajam komjaunietim tas nepieklājas!

Baiba skaidri redzēja, ka aiz šīs uzspēlētās bravūrības Daumants slēpj savu prieku, pārsteigumu, samulsumu.

Visas trīs astotās klases nolēma jauno biedra karšu izsniegšanu pār­vērst par liegiem svētkiem.

—  Sniegsim arī nelielu koncertu. Alegro, kā ar tavu slaveno ansambli?

—  Viss kārtībā. Iestudējam jaunu programmu kopā ar populāro estrā­des solisti Baibu Baltiņu.

—   Uzaicināsim vecākus, lai viņi pastāsta par savām komjauniešu gaitām un darbu. — Tā bija Marga, kas to ierosināja.

Astotie brīdi klusēja, apsvērdami katrs savu vecāku kandidatūras.

—  Mans tēvs uzstātos katrā ziņā. Nolasītu garlaicīgu referātu par to, cik mūsu dzīvē liela nozīme ekonomiskajām zināšanām, — Zaiga prātoja. — Tēvam patīk runāt, bet mums būtu jāžāvājas. Nē, viņu nevajag aici­nāt. Bet vispār Margas priekšlikums ir vērā ņemams.

—  Daces mamma varētu pastāstīt par jaunākajām modēm. Tu palūdz viņai, varbūt varētu nodemonstrēt arī kādus jauniešu modeļus, īpaši izlai­duma tērpus, — Anna ierosināja.

—   Klāva tēvs ir no celtniekiem. Daudzi astotie pošas uz celtniecības tehnikumu, viņiem būtu interesanti paklausīties.

—  Un kur tad Profesora māte! īsta profesore, kas sarakstījusi veselu grēdu grāmatu. Stāsta, ka eksāmenu laikā studentiņiem zobi tā klabot, ka to varot dzirdēt pat uz ielas.

Alegro pieteica abus vecākus. Viņš bija pārliecināts, ka tie neatteiksies. Lai pastāsta par mūziķu un dziedātāju darbu. Skolasbiedri uzzinātu, cik daudz jāstrādā, lai uzrakstītu labu dziesmu, cik grūti to iemācīt korim un kāds prieks pašam un klausītājiem, ja tas izdodas.

Baiba par saviem vecākiem pat neieminējās. Patēvs nenāktu ne lū­dzams, māte, vienkārša audēja, kautrētos uzstāties. Tiesa, darbā viņa bija pirmrindniece, viņas fotogrāfija ik gadus bija rūpnīcas goda plāksnē. Bet ielūgumu uz sarīkojumu Baiba viņai iedos, lai tad izlemj pati — nākt vai nenākt.

—  Arni, ko tu klusē? Tev slavenakā mamma visā skola.

—   Nekas nesanāks. Mamma pašreiz ir Tadžikijā. Tur uzņem filmu par izlūkiem. Mammai jātēlo ārzemju spiedze. Viņa raksta, ka iemācījusies rāpties pa klintīm kā īsta alpīniste.

—   Žēl, — Anna nopūtās. Viņai jau sen bija kluss sapnis pēc vidus­skolas beigšanas mācīties par aktrisi. Un ne jau viņai vien.

—  Lieliska ideja, — Reinis Kadiķis paslavēja savējos.

—   Tāds pasākums prasa daudz pū]u, — Mādžorija Sīpa, astotās «a» klases audzinātāja, šaubījās. — Pazīstu mūsu vecākus — pie televizora viņi gatavi sēdēt katru vakaru, bet, tiklīdz jāatnāk uz skolu, tā atrunas — neesot laika, esot aizņemti.

— Man arī šķiet, ka jums nekas nesanāks, — piesardzīgā mācību da­ļas vadītāja piekrita Mādžorijai Šīpai. — Kādēļ jūs nevarat darīt tāpat kā citas skolas — aiziet uz komjaunatnes komiteju, saņemt jaunās biedra kartes — un viss?

—   Mēs negribam kā citi, mēs gribam svinīgāk, tepat mūsu skolā, — Dace neatlaidās. — Ar komjaunatnes rajona komiteju mums jau sarunāts, pats sekretārs apsolījās atnākt un izsniegt biedra kartes.

—   Vai komjaunieši vieni paši tiks ar visu galā? — Reinis Kadiķis jautāja.

—  Tiks! — triju astoto klašu pārstāvji korī atsaucās.

—   Uz jūsu atbildību, skolotāj Kadiķi, — mācību daļas vadītāja ne­gribīgi piekrita.

—  Lai notiek.

—   Jūsu šefs ir kolosālais vecītis, — «ābečnieki» un «cēbečnieki», izgā­juši no skolotāju istabas, atzinīgi novērtēja Kadiķa atbalstu. — Bez viņa mūsu pasākums būtu izbraucis cauri.

* * *