Starp mums, meitenēm, runājot

—   Kur nu tā dievgosniņa! Bija puiši no Tagila ansambļa un… Bet klausies no sākuma. Piektdienas pievakarē Baiba paskrien man trepju telpā garām, pavisam ne savā ģīmī: mētelis vaļā, acis saraudātas, mati izpūruši. Drāžas pa trotuāru uz priekšu kā aptaurēta. Es, protams, viņai pakaļ. Kluba vestibilā uzskrlenu virsū Tagilam. Kur Baiba, šis taujā. Puiši gaidot, tūlīt ģenerālmēģinājums, rītu uzstāšanās, pēc pusstundas jāatbrīvo zāle. Tev vajadzēja dzirdēt, kā viņš par Baibu šķendējās. Baigi, es tev saku. Nu, bet pašās beigās — tūkstoškārt minot, neatminēsi — viņš mani uzaicināja sestdien braukt līdzi uz mazu saiešanu. Trūkstot vienas dāmas. Visu nakti negulēju, prātoju, ko vilkt mugurā. Krimplēna bikšu kostīms nav vairs modē, tajā ar mežģīnēm izskatos pēc naivas pirmklasnieces. Uzvilku garo zilo ar sudraba diedziņiem, kuru mamma nopirka izlaiduma ballei. Labi, ka manējie aiztinās uz kino, atstāju zīmīti.

Mašīna ripoja pāri simtiņam. Es sēdēju blakus Tagilam, puiši aizmu­gurē par kaut ko uzjautrinājās, bet mana sirds pukstēja no laimes. Va­rētu tā braukt līdz pat Ziemeļpolam. Kolosāli, es tev saku

Ansamblis uzstājās kādā sanatorijā. Priekšnesumi atpūtniekiem patika, dažus nācās pat atkārtot. Pēc tam mēs braucām uz Tagila vasarnīcu. Tā ir pašā jūras krastā. Superā, es tev saku. Aiz priedēm — varēja dzir­dēt — šalc jūra.

Tagils mūs ieveda lielā telpā. Pie iekšējās sienas kurējās kamīns, tā priekšā milzīgs, pūkains paklājs. Ap zemu galdiņu ērti zviļņi uz ritenī- šiem. Pie sienas palielināti fotouzņēmumi. Dažos varēja sazīmēt Tagilu kā pusaudzi. Kaut ko tādu es biju redzējusi tikai ārzemju žurnālos un kinofilmās. Atklātas kāpnes veda uz augšu, acīmredzot arī tur bija istabas.

Atbīdījās gandrīz nemanāmas durvis, un tajās parādījās trīs džinsai- nas superdāmas pārākām parūkām galvā. Tagils mūs iepazīstināja — aktrise, gleznotāja, pianiste, protams, topošās. Gleznotāja atstūma gal­diņu uz ritenīšiem, nokrautu ar dzērieniem un uzkožamajiem. Gluži kā pasakā, es tev saku. Kafijai viņi noteikti bija piegrūduši klāt kaut ko grādīgu, tā dedzināja rīkli. No konjaka es sākumā atteicos, baidījos, ka nenojūdzos, bet aktrise sāka protestēt, lai tik turot visiem līdzi. Tagils ieslēdza magnetofonu, kolosālie grāvēji, es tev saku. Dejojām līdz nema­ņai, tad noguruši sagūlāmies cieši cits pie cita uz paklāja kamīna priekšā. Skatījāmies kvēlojošajās oglēs.

Pēc tam es, goda vārds, vairs neko neatceros.

No rīta pamodos, skatos — sveša istaba, pasakains tualetes galds ar trīsda]īgu spoguli, plata gulta, gaiši zila atlasa sega. Sākumā neapjēdzu, kur atrodos. Laikam vakarā biju pārāk daudz ieķērusi. Skatos — man blakus, galvu segā ievīstījis, guļ kāds vīrietis. Tagils. Man karsts pār­skrien pār kauliem. Bet Tagilam mati tumši, šim tādi rūsgani. Norauju segu — ārprāts, Ģirts, tas bundzinieks! No mutes plūst degvīna un ciga­rešu dvaka, taisni nelabi kļūst. Nesapratu, kā šis nokļuvis man blakus.

—  Vai tev nebija bail, ka viņš … ka tu …

—   Ko tu? Sitas pienapuika. Viņš taču bija pilns kā mārks. Es viņu uztriecu kājās, nokāpām pa trepēm lejā. Istabā vienreizējs haoss. Uz grī­das pusizdzertas pudeles un uzkožamie, pie kamīna, paklājā satinušies, guļ topošā aktrise un Egils, nu tas, kas spēlē uz elektroērģelēm. Tagils un pārējie parādījās tikai ap pusdienlaiku, visi tādi putraimaini. Kaut kā salāpījāmies, pastaigājām pa jūras malu, izvēdinājāmies un vakarā brau­cām mājās. Nu, vai nav kolosāls piedzīvojums? — Sanita iesmējās.

Anna klusēja. Draudzene to pat nepamanīja.

—  Tagils tomēr ir pārāks par visiem. Kā viņš dejo! Un kādas anek­dotes stāsta, ģībiens nāk smejoties, — Sanita trieca tālāk.

—   Bet kā tad Baiba? — Anna viņu pārtrauca. — Tu pati teici, ka viņa blenžot uz Tagilu ar iemīlējušās acīm.

—  Tu domā, ka viņa manis dēļ? — Sanita uztraucās. — Kā viņa to uzzināja? Es nevienam neesmu stāstījusi, tikai tev.

Anna paraustīja plecus.

* *

Tajā pēcpusdienā, kad Daumants skaidrojās ar Naikovski un Sanita stāstīja Annai savus piedzīvojumus, Baiba, čokurā sarāvusies un ar mē­teli apsegusies, gulēja «Blāzmas» dziedāšanas skolotāja Irbes kabinetā. Lielās acis drudžaini spīdēja, vaigi iekrituši. Roka, kas sniedzās pēc ūdens glāzes, jūtami trīcēja. Bet galva vairs nesāpēja, domas darbojās skaidri.

Pa koridoru, skaļi čalodami, aizskrēja mazie dejotāji. Drīz pēc tam sāka skanēt klavieres un virs griestiem nodipēja viņu solīši.

Pamazām meitene atcerējās, kā te nokļuvusi. Piektdienas vakarā viņa posās uz mēģinājumu, bet patēvs nelaida, esot jāpieskata sasirgušais Rolandiņš. Viņa atbildēja, ka pēc stundas atgriezīsies, ka sestdienas va­karā nozīmīgs koncerts un biedrus nedrīkst apmānīt.

—   Primadonna atradusies! Katru vakaru bizo apkārt! — Naikovskis kliedza. — Ja neklausīsi, atpakaļ vairs nenāc!

—   Tu taču pats esi mājās, un pēc brītiņa pārnāks māte, — Baiba,, ģērbdama mēteli, savaldīgi atbildēja. Tad patēvs piegāja viņai klāt un iesita pa seju..