Svešā seja

SVEŠĀ SEJA

KOBO ABE

Izkļuvusi cauri sarežģītam labirintam, tu tomēr iatnāci. Uzticējusies plānam, ko dabūji no viņa, tu beidzot ieradies šajā slēptuvē. Nedroši sper- fdama soļus, nāci augšup pa kāpnēm, kas čīk­stēja kā ērģeļu pedāļi; un te nu ir istaba. Elpu aizturējusi, tu pieklauvēji — nez kāpēc nebija atbildes. Toties pieskrēja meitene, palēkdamās kā kaķēns, un atvēra tev durvis. Tu uzsauci, lūkodama uzzināt, vai viņai nav piekodināts tev kaut ko pateikt, bet meitene, nekā neatbildējusi, tikai pasmaidīja un aizskrēja.

Tev jāsastop viņš, un tu ieskatījies iekšā. Tomēr ne- ieraudzīji viņu, neieraudzīji nekā, kas atgādinātu par viņu, — tukša istaba, kur jaušas pamestība. Tumšā siena lika tev nodrebēt. Tu jau taisījies iet prom, kaut gan tevi nomāca vainas apziņa, bet pēkšņi tu pamanīji trīs burtnī­cas, kas atradās uz galda, un tām blakus vēstuli. Nu tu atģidies, ka tomēr esi iekritusi lamatās. Lai arī cik rūg­tas domas tev rastos šajā mirklī, vienalga — kārdinājums nav pārvarams. Trīcošām rokām tu atplēsi aploksni un ta­gad sāc lasīt vēstuli…

Droši vien tevi pārņēma niknums, droši vien tu juties aizvainota. Bet es izturēšu tavu skatienu, kas tik elastīgs kā savilkta atspere: par katru cenu es gribu, lai tu lasi tā­lāk. Man nav nekādu cerību, ka tu veiksmīgi pārvarēsi šos mirkļus un spersi soli uz manu pusi. Vai viņš iznīcinājis mani, jeb vai es esmu iznīcinājis viņu? Šā vai tā, bet priekškars masku traģēdijā ir nolaists. Es nogalināju viņu, nosaucu sevi par noziedznieku un vēlos visā atzīties līdz galam. Aiz augstsirdības vai gluži pretēji, bet es vēlos, lai tu lasītu tālāk. Tam, kuram ir tiesības sodīt, ir pienākums uzklausīt apsūdzētā liecinājumu. Un tik vienkārši novēr­sties no manis, kad esmu nometies ceļos tavā priekšā, — vai tevi maldīgi neturēs aizdomās, ka esi nozieguma līdz­dalībniece? Nu labi, sēdies, jūties kā mājās! Ja istabā sa­smacis gaiss, tūdaļ atver logu. Tējkanna un tasītes, ja tev būs vajadzīgs, ir virtuvē. Tiklīdz tu mierīgi apsēdīsies, šī vieta no slēptuves, kas atrodas labirinta galā, pārvērtīsies tiesā. Un, kamēr tu izskatīsi liecinājumu, es, lai masku traģēdijas beigas padarītu vēl ticamākas, esmu gatavs gaidīt, cik vien vēlies, lāpot caurumus priekškarā. Turklāt jau atmiņas par viņu neļaus man garlaikoties.

Tātad atgriezīsimies pie tā, kas notika ar mani pavi­sam nesen, trīs dienas pirms tā momenta, kas tev nozīmē «tagad». Tajā naktī logu žēli drebināja vējš kopā ar lietu, kurā it kā bija izkausēts medus. Visu dienu es mirku sviedros, bet, kad norietēja saule, gribējās pasildīties pie uguns. Avīzēs rakstīja, ka sals vēl atgriezīsies, taču die­nas kļuvušas garākas, tas nu nav noliedzams, un, tiklīdz beigsies šis lietus, tūlīt būs jūtams — klāt vasara. Līdzko iedomājos par to, sirds sāka tramīgi pukstēt. Savā taga­dējā stāvoklī esmu līdzīgs vaska lietiņai, kas nespēj turē­ties pretī karstumam. Pietika iedomāties žilbinošu sauli, lai visa mana āda sāktu kaist un svilt.

Tad es nolēmu, lai tur vai kas, izbeigt visu, iekams nav pienākusi vasara. Laika prognoze garākam periodam vēstīja, ka trijās četrās dienās izplatīsies augsts atmosfē­ras spiediens no kontinenta un radīsies meteoroloģiskas parādības, kas raksturīgas vasarai. Un, ja triju dienu laikā izdosies sagatavoties, lai sastaptos ar tevi, un izda­rīt tā, lai tu sāktu lasīt šo vēstuli, — tad nekā vairāk ne­vēlos. Bet nevar teikt, ka trīs dienas ir pietiekami ilgs laiks. Tu jau pati vari pārbaudīt, ka liecinājums, ko es pie­minēju, — tās ir piezīmes, kas aptver vienu gadu un atro­das trijās cieši pierakstītās burtnīcās. Dienā man jāap­strādā viena burtnīca, jāpapildina, jāizsvītro, jāpārlabo un jāatstāj tādā veidā, kas mani apmierinātu, — tas patiesi ir milzīgs darbs. Es apņēmos strādāt un, nopircis vakari­ņām pīrādziņus ar gaļu, kurai pa krietnam pielikti ķip­loki, šodien atgriezos mājās divas trīs stundas ātrāk nekā parasti.

Nu, un kāds rezultāts? … Nejauks… Es no jauna at­skārtu, kādas sekas ir briesmīgajam laika trūkumam. Pār­šķirstīju uzrakstīto un izjutu riebumu pret sevi — piezī­mes šķiet itin kā mēģinājums attaisnoties. Bet tas ir ne­izbēgami šajā lietus apšļāktajā, it kā bojā ejai radītajā naktī, kad drēgns mitrums satrauc dvēseli. Negribu no­liegt — fināls izskatās diezgan nožēlojams, bet es mierinu sevi, ka vienmēr skaidri esmu apzinājies notikumu saka­rību. Diez vai bez šīs pārliecības būtu varējis rakstīt ar tādu neremdināmu kāri — neatkarīgi no tā, vai manas piezīmes kļūs par alibi apstiprinājumu vai, gluži pretēji,— par manas vainas lietišķu pierādījumu. Joprojām esmu pārliecināts par vienu — un ne ijau tādēļ, ka nav viegli atzīt savu sakāvi: labirints, kurā es pats sevi iedzinu, bija mana loģiski neizbēgamā pastarā tiesa. Bet pretēji cerēta­jam manas piezīmes sauc žēlabainā balsī, — tik izmisīga balss ir istabā ieslēgtam pieklīdušam kaķim. Nezinu, vai man izdosies, aizmirstot, ka manā rīcībā ir tikai trīs die­nas, apstrādāt piezīmes tik pamatīgi, lai tās mani apmie­rinātu.