Svešā seja

Brīžiem es sāku ticēt, ka palēnām atveseļojos. Tomēr īsti es nevarēju iedomāties, cik mana seja ir šausmīga. Un visu šo laiku zem saitēm turpinājās sarkano tārpu uzbru­kums. Apsaldējums ar šķidro gaisu neiespiežas audos tik dziļi kā apdegums, tātad sadzīšanai jānorit samērā ātri. Neraugoties uz līdzīgiem ārstu apgalvojumiem, pārvarēju­šas visas iespējamās aizsardzības līnijas — terazīna de­vas, kortizona injekcijas, radioaktīvo apstarojumu —, tārpu ordas, raidīdamas cīņā aizvien jaunus spēkus, pa­plašināja jau tā plašo okupēto rajonu manā sejā.

Kādreiz, piemēram… Tas notika pusdienas pārtrau­kumā tajā dienā, kad es atgriezos mūsu institūtā pēc ap­spriedes, kur tika saskaņots mūsu un citu laboratoriju darbs … Jauniņa laborante, kas tikai šajā gadā bija bei­gusi institūtu, šķirstīdama grāmatas lapas, pienāca man klāt, un viņas izskats pauda, ka viņa vēlas man kaut ko sacīt. «Paskatieties, sensej1 , cik jocīgs zīmējums!» Grā­matiņā, ko viņa man smiedamās pasniedza, zem viņas tie- viņā pirkstiņa bija Kleja zīmējums «Neīstā seja». Sejā bija savilktas paralēlas horizontālas līnijas, un, ja uz to lūkojās no zināma punkta, šķita, ka tā viscaur apsaitēta.

1 Pieklājīga uzruna, vēršoties pie vecāka cienījama cilvēka.

Bija palikušas tikai šauras spraudziņas acīm un mutei — tas nesaudzīgi pasvītroja, ka sejai trūkst jebkādas izteik­smes. Pēkšņi es jutos dziļi aizskarts. Zināms, meitenei nebija ļauna nodoma. Es taču pats ar savām sarunām ap­zināti biju izraisījis viņā tādas domas. Nekas, nomieri­nies! … Ja uztraukšos tādu nieku dēļ, tad visi mani pū­liņi pārsprāgs kā ūdens burbuļi… Tā es sevi pārlieci­nāju, taču nespēju vairs paciest — man pat sāka likties, ka zīmējums ir manis paša seja, kas atspoguļojas meite­nes acīs… Citiem redzamajai «neīstajai sejai» trūkst jeb­kādas izteiksmes… Mani tirdīja doma, ka meitenei es šķietu tieši tāds.

Negaidot es paķēru grāmatiņu un pārplēsu uz pusēm. Reizē ar to pārplīsa arī mana sirds. No plīsuma, gluži kā no vecas olas, izplūda mans satvars. Garīgi iztukšots, es savācu saplēstās lapas un atvainodamies atdevu meitenei. Bet bija jau par vēlu. Atskanēja tāds troksnis, ko paras­tos apstākļos, pat sasprindzinot dzirdi, nav iespējams sa­klausīt, it kā termostatā izlocīdamās nošvīkstētu cinka plate. Droši vien meitene zem svārkiem cieši saspieda kopā ceļgalus, itin kā cenzdamās tos savienot vienā ve­selā.

Acīm redzot, es vēl neapzinājos visu, kas slēpās aiz • manas toreizējās grūtsirdības. Taisni fiziski izjuzdams mokošu kaunu, es tomēr nespēju skaidri pateikt, kāpēc gan es īstenībā tā kaunos. Nē, droši vien, ja es vēlētos, tad spētu gan, bet es instinktīvi izvairījos ieskatīties bez­dibenī un aizsargājos ar novazātu, banālu frāzi: šāda uz­vedība nav pieauguša cilvēka cienīga. Es esmu pārlieci­nāts, ka cilvēka dzīvē sejai nevajadzētu ieņemt tik ievēro­jamu vietu. Cilvēka nozīmīgums gala rezultātā jāvērtē pēc viņa veiktā darba satura, un, kaut gan tas saistīts ar gal­vas smadzeņu teicamajām īpašībām, sejai te nav nekādas daļas. Un, ja tādēļ, ka cilvēks zaudējis seju, samazinās viņa sabiedriskā ietekme, tad cēlonis var būt tikai viens — šī cilvēka niecīgais satvars.

Tomēr drīz vien … Jā, dažas dienas pēc šī gadījuma ar zīmējumu… Gribot negribot es aizvien skaidrāk at­skārtu, ka sejas īpatnējais svars ievērojami pārsniedz ma­nus optimistiskos aprēķinus. Sis brīdinājums nāca klusi,

kaut kur no iekšienes. Visu manu uzmanību bija aizņē­musi sagatavošanās aizsardzībai pret uzbrukumu no ārie­nes, tāpēc es tiku negaidot pārsteigts un vienā mirklī sa­triekts. Turklāt uzbrukums bija tik straujš un negaidīts, ka es tūlīt nemaz neapjautu, ka esmu satriekts.

Kad vakarā atgriezos mājup, man neatvairāmi sagri­bējās paklausīties Bahu. Un ne jau tāpēc, ka es nespētu dzīvot bez Baha, — vienkārši man šķita, ka manam ne­nosvērtajam, saplosītajam, ja tā var teikt, garastāvoklim, kam svārstību amplitūda bija kļuvusi ļoti maza, visvairāk piemērots tieši Bahs, nevis džeza mūzika vai Mocarts. Es nepavisam neesmu dedzīgs mūzikas mīļotājs, — pareizāk sakot, dedzīgs tās patērētājs. Kad darbs man nešķiras, es izvēlos mūziku, kas visvairāk atbilst dīkajam noskaņoju­mam. Ja uz kādu laiku jāpārtrauc pārdomas — aizraujošs džezs; ja vēlos sasprindzināt spēkus — domīgais Bartoks; ja tiecos izjust iekšēju brīvību — Bēthovena stīgu kvar­tets; ja man nepieciešams uz kaut ko koncentrēties — Mo­carts ar savu spirālveida kustību; nu, un Bahs — visvai­rāk tad, kad nepieciešams garīgs līdzsvars.

Bet pēkšņi mani sagrāba šaubas — vai tik neesmu sa­jaucis plati, varbūt atskaņotājs bojāts, jo melodija šķita izkropļota. Tādu Bahu es vēl nekad nebiju dzirdējis. Ja Bahs ir balzams, kas veldzē dvēseli, tad patlaban dzirdē­tais nebija nedz balzams, nedz inde, bet tāda kā mālu pika. Melodija bija bezjēdzīga, muļķīga, visas frāzes šķita itin kā putekļos apvārtītas salkanas stiklenes.