Svešā seja

Nu, pietiks. Pienācis brīdis, kad esmu cieši apņēmies atklāti pastāstīt par visu, — nav vairs izturams šis stā­voklis, itin kā man kaklā būtu iesprūdis nesakošļāts cīp­slainas gaļas kumoss. Ja tās vietas, kuras brēktin brēc, tev šķitīs nieki un tu tās tikai pāršķirstīsi — nu, ko lai dara. Tu, piemēram, nevari ciest elektrisko urbi, tarakānu čirkstoņu, skrāpēšanu pa stiklu. Bet diez vai tas dzīvē ir vissvarīgākais. Kāpēc elektrisko urbi — to var iedomāties: tas, acīm redzot, asociējas ar zobu urbjamo mašīnu. Taču divas pārējās skaņas izraisa — citādi to nevar nosaukt — tādus kā nervu radītus izsitumus. Bet man vēl nav gadī­jies dzirdēt, ka izsitumi apdraudētu dzīvību.

Tomēr visam ir mērs, droši vien ir laiks beigt. Lai arī kā es aizbildinātu savus attaisnojumus — tas neko nedod. Ir daudz svarīgāk, lai tu turpinātu lasīt šo vēstuli, — mans laiks beidzas, tas gulstas uz tavu tagadni, — un pēc tam tu sāki lasīt piezīmes… Es neatlaidīgi sekošu tavam laikam, lasi neatraudamās līdz pēdējai lappusei…

Patlaban tu laikam jau esi nomierinājusies? Tēja ir mazajā zaļajā kārbiņā. Verdošs ūdens — termosā.

MELNĀ BURTNĪCA

Vispirms — burtnīcu secība pēc apvāka krāsas: melnā, baltā, pelēkā. Protams, starp krāsu un saturu nav nekāda sakara. Es tās izvēlējos uz labu laimi, vienkārši tāpēc, lai būtu vieglāk atšķirt.

Laikam būs jāsāk ar stāstu par slēptuvi. Jā, patiesību sakot, ar ko arī sāktu — viss vienalga. Vislabāk sākšu ri­sināt savu stāstījumu tieši ar šo dienu. Tas notika apmē­ram pirms pusmēneša, kad man, kā bija paredzēts, uz ne­dēļu vajadzēja braukt komandējumā. Mans pirmais lielā­kais brauciens, kopš biju iznācis no slimnīcas. Man šķiet, ka arī tev šī diena palikusi atmiņā. Par ieganstu braucie­nam es izvēlējos poligrāfijas krāsu rūpnīcas Osakā būv­darbu gaitas pārbaudi. Gluži vienkārši tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Taču īstenībā kopš tās dienas es paslēpos S. namā un sāku gatavoties sava plāna realizē­šanai.

Tajā dienā es ierakstīju savā dienasgrāmatā:

«26. maijs. Lietus. Apmeklēju laikraksta sludinājumā minēto S. namu. Ieraudzījusi manu seju, meitene, kas ro­taļājās pagalmā, sāka raudāt. Nolēmu apmesties šajā namā — apbrīnojami jauka vieta, istabu izvietojums gan­drīz ideāls. Jauna koka un krāsas smarža uzmundrina. Blakus istaba, kā liekas, vēl nav aizņemta. Būtu labi no­īrēt arī to, bet…»

Taču es netaisījos slēpties S. namā ar svešu vārdu, ne­taisījos uzdoties par citu personu. Varbūt tas šķitīs neap­domīgi darīts, bet man bija savs nolūks. Patlaban mana seja nepavisam nederēja sīkām blēdībām. Patiešām: meite­nīte, pēc izskata jau skolniece, kas rotaļājās pie ieejas, tik­līdz ieraudzīja mani, tūlīt sāka šņukstēt, it kā viņas acu priekšā vēl slīdētu baismīgs sapnis. Tiesa, pārvaldnieks, droši vien cenzdamies iespējami labāk apkalpot klientu, bija šausmīgi laipns.

Nē, laipns bija ne tikai pārvaldnieks vien. Lai cik bē­dīgi tas arī būtu, gandrīz visi cilvēki, ar kuriem sastapos, bija laipni. Un, tā kā viņiem nebija vēlēšanās sevišķi iedzi­ļināties manās darīšanās, katrs rādīja smaidīgu seju. Iemesls jau bija. Ja viņi nevēlējās lūkoties man tieši sejā, viņiem nekas cits neatlika kā būt laipniem. Tāpēc arī man bija iespējams izvairīties no liekas izvaicāšanas. Laipnī­bas sienas ielenkts, es vienmēr biju pilnīgi vientuļš.

Varbūt tāpēc, ka S. nams bija nule uzcelts, izrādījās, ka apmēram puse no astoņpadsmit istabām vēl brīvas. Ar saprotošu skatienu pārvaldnieks bez mana lūguma izvēlē­jās vistālāko istabu otrajā stāvā blakus sētas puses kāp­nēm. Katrā ziņā viss izskatījās tieši tā. Istaba man izmak­sāja dārgi kaut vai tādēļ, ka to izvēlējās speciāli man. Tiesa, vannas istaba nebija sevišķi laba, toties istabā stā­vēja galds un divi krēsli, turklāt tai atšķirībā no citām bija erkers, kas līdzinājās terasei. Sētas puses kāpnes veda uz stāvvietu, kur bija iespējams novietot piecas vai sešas mašīnas, un no turienes varēja iziet uz citu ielu. Tas ir ļoti ērti un vēl vairāk palielina istabas vērtību. Man no paša sākuma bija jāsagatavojas uz visu, tāpēc es tūlīt sa­maksāju par trim mēnešiem uz priekšu. Tad palūdzu tu­vākajā veikalā nopirkt man gultas piederumus. Izlikda­mies, ka nespēj valdīt prieku, pārvaldnieks nerimtīgi ru­nāja vienā laidā, cik labi iekārtota ventilācija, cik istaba saulaina. Beidzis šo tematu, viņš dzīrās sākt stāstīt par savu dzīvi. Bet, par laimi, istabas atslēga, ko viņš man sniedza, izšļuka viņam no rokām un šķindēdama aizripoja pa grīdu. Pārvaldnieks samulsis aizgāja. Es atviegloti no­pūtos … Cik labi būtu, ja vienmēr tik viegli varētu cilvē­kiem notraukt melu putekļus.