Svešā seja

Tas notika tieši tobrīd, kad tu ar divām tējas tasēm ienāci istabā. Es nekā neteicu, un tu, acīm redzot, nodo­māji, ka esmu iegrimis mūzikā. Tu nekavējoties klusītēm izgāji laukā. Tātad es esmu jucis! Tik un tā es nespēju tam ticēt… Vai tiešām sakropļota seja spēj ietekmēt mū­zikas uztveri? … Lai klausījos cik vērīgi klausīdamies, no­mierinošais Bahs neatgriezās, un man neatlika nekas cits kā domāt tieši tā. Ielikdams cigareti spraugā starp sai­tēm, es tramīgi vaicāju sev, vai kopā ar seju neesmu vēl ko zaudējis. Šķiet, ka manus uzskatus par seju bija ne­pieciešams pamatīgi pārdomāt no jauna.

Tad, it kā zem kājām pēkšņi būtu pazudusi laika grīda, es iegrimu atmiņās — notikumos pirms trīsdesmit gadiem. Sis gadījums, ko es līdz šim ne reizi nebiju atcerējies, pie­peši reljefi atdzīvojās gluži kā krāsaina gravīra. Cēlonis

šim notikumam bija vecākās māsas liekie mati. Grūti pa­skaidrot, kāpēc, bet šie mati man nez kādēļ šķita ārkārtīgi nepieklājīgi, amorāli. Reiz es paslēpšus nočiepu tos un iemetu ugunī. Bet māte to kaut kā atklāja. Viņu ļoti sāpi­nāja mana rīcība, un viņa noklaušināja mani. Un, kaut gan man likās, ka esmu rīkojies pareizi, kad mani sāka iz­taujāt, es nezināju, kā labāk atbildēt, un stāvēju apjucis un nosarcis. Nē, ja es pacenstos, tad, protams, spētu at­bildēt. Bet man šķita, ka pat runāt par to ir riebīgi, pre­tīgums saistīja manu mēli… Nu, un, ja vārdus «liekie mati» apmaina ar vārdu «seja», tad kļūst skaidrs, kāpēc nepanesamais iekšējais saspīlējums tik precīzi sakrīt ar izkropļotā Baha tukšo skanējumu.

Kad es apturēju plati un izskrēju no kabineta, itin kā man kāds dzītos pakaļ, tu patlaban slaucīji glāzes, kas stāvēja uz pusdienu galda. Tas, kas norisinājās pēc tam, bija tik negaidīts uzliesmojums, ka šobrīd es nespēju at­jaunot atmiņā, kā tas viss notika. Sadūries ar tavu pre­testību, es beidzot pilnīgi varēju aptvert, ko nozīmē mans stāvoklis. Ar labo roku es apskāvu tavus plecus, kreiso mēģināju pabāzt zem svārkiem. Tu iekliedzies un pēkšņi, saspringusi kā atspere, pielēci kājās. Krēsls aizlidoja sā­nis, glāze nokrita uz grīdas un saplīsa.

Pieķērušies nokritušajam krēslam, mēs, elpu aizturē­juši, sastingām viens pret otru. Mana rīcība varbūt patie­šām izskatījās pārāk rupja. Bet es atradu arī zināmu at­taisnojumu. Tas bija izmisīgs mēģinājums vienā rāvienā atgriezt to, ko izkropļotās sejas dēļ biju sācis zaudēt. Kopš tā laika, kad tas bija noticis, taču nebija fiziskas tuvības mūsu starpā. Kaut arī teorētiski es atzinu, ka se­jai ir pakārtota nozīme, tomēr vairījos paskatīties sev tieši sejā, sargājos to darīt. Es biju iedzīts strupceļā, un man neatlika citas izejas kā mesties frontālā uzbrukumā. Acīm redzot, ar savu rīcību es gribēju pierādīt, ka barjera, ko starp mums bija uzcēlusi mana seja, ir caurspīdīga, ka tā neeksistē.

Bet arī šis mēģinājums bija veltīgs. Pieskaršanās ta­vam klēpim, kas apbārstīts it kā ar alabastra putekļiem, vēl līdz šim brīdim dursta manu pirkstu galus kā sprik- stoša uguntiņa. Man kaklā kā dzeloņains kamols iestrē­dzis gārdzošs kliedziens. Es gribēju kaut ko sacīt. Man gribējās daudz ko teikt… Bet es nespēju izdvest ne vārda. Attaisnošanās?… Nožēla?… Bet varbūt apvai­nojums? Vajadzēja kaut ko izvēlēties, bet šķiet, ka es vairs nepaguvu to izdarīt. Kāpēc attaisnoties vai nožēlot, labāk jau pazust, cik ātri vien iespējams. Ja es izvēlētos apvainojumu, tad saplosītu tavu seju, un tu kļūtu līdzīga man vai vēl briesmīgāka. Pēkšņi tu sāki pilnā balsī rau­dāt. Tās bija žēlas, izmisīgas raudas — gluži kā gaisa šņākoņa krānā, no kura pārstājis tecēt ūdens.

Piepeši manā sejā ieplīsa dziļa brūce. Tā bija tik dziļa, ka to pat viss mans ķermenis nevarētu piepildīt. Nez no kurienes sāka sūkties izpuvušā zoba strutām līdzīgs šķid­rums un pilēja pakšķēdams. Reizē ar šo troksni istabā iz­plūda smirdoņa, tā nāca no visām malām — no krēsla pārvilkuma, no sienas skapja stūriem, no izlietnes, no iz­balējušā, mušām aptraipītā abažūra. Vajadzēja kaut ko darīt — man gribējās pārtraukt šo paslēpju parodiju, kurā nav neviena, no kā slēpties.