Svešā seja

Es aizsmēķēju. Meklējot pelnu trauku, piecēlos un pār­steigumā sastingu, ieraudzījis emaljētas bļodas saturu. Auss, trīs pirksti, delnas locītava, vaigs no plakstiņa līdz virslūpai… Tie bija nekārtīgi samesti bļodā, šķita vēl dzīvi, it kā nupat nogriezti. Man sametās nelabi. Tie šķita vēl īstāki par īstajiem. Godīgi sakot, nevar ne prātā ienākt, ka pārāk precīza kopija var radīt tik smagu iespaidu. Kaut gan pietika apskatīt griezuma vietas, lai pārliecinā­tos, ka tie ir tikai plastikas atlējumi; man tik un tā likās, ka es sajūtu līķa smaku.

Pēkšņi gar aizslietni iznāca K. Mani pārsteidza viņa negaidīti maigā āriene. Vijīgi mati, acenes bez ietvariem ar bieziem stikliem, kas līdzīgi glāžu dibeniņiem, tukla pazode… Turklāt no K. plūda man pierastā, tuvā ķimi­kāliju smaka.

Tagad bija viņa kārta kļūt tramīgam. Kādu brīdi viņš klusēja, apjukumā vērdamies gan uz manu vizītkarti, gan uz manu seju.

— Tātad jūs… — K. apklusa, no jauna uzmeta ska­tienu manai vizītkartei un atturīgi nobeidza jau gluži citā balsī kā pa telefonu: — Jūs ieradāties pie manis kā pa­cients?

Protams, pacients. Lai arī nez cik izcila būtu K- meis­tarība, es nedrīkstēju lolot ne mazākās cerības, ka viņam izdosies izpildīt manu vēlēšanos. Vienīgais, uz ko es va­rēju cerēt, bija padoms. No otras puses, pateikt to atklāti un aizvainot sarunu biedru arī nebūtu bijis augstsirdīgi. K-, acīm redzot, izskaidroja manu klusēšanu ar kautrī­gumu un līdzjūtīgi turpināja:

—   Lūdzu, sēdieties … Par ko sūdzaties?

—   Eksperimenta laikā notika šķidrā skābekļa sprā­dziens. Parasti mēs izmantojam šķidru slāpekli, tāpēc es aiz paraduma nebiju pārāk piesardzīgs …

—   Keloīdās rētas?

—   Kā redzat, visa_seja. Droši vien es esmu uzņēmīgs pret keloīdu rašanos. Ārsts, kas mani ārstēja, nolēma ne- noņemties vairs ar manu seju, jo vismazākā nepiesardzība var izraisīt recidīvu.

—   Ap lūpām seja it kā nebūtu cietusi?

Es noņēmu melnās acenes un parādīju viņam.

—   Pateicoties tām, arī acis nav cietušas. Laime, ka esmu īsredzīgs un valkāju acenes.

—   Jā, jums palaimējies! — Un, it kā runā būtu par viņu pašu, ārsts turpināja: — Svarīgas ir acis un lūpas… Ja tās zaudē kustīgumu — ļoti slikti… Nevienu neizdo­sies apmānīt tikai ar formu, lai arī kādu tām piešķirtu.

Liekas, šis cilvēks ļoti pieķēries savam darbam. Šķita, ka, vērīgi lūkodamies man sejā, viņš jau prātā izstrādā plānu. Lai neliktu viņam vilties, es steigšus pārmainīju sarunas tēmu:

—  Man parādīja jūsu sarakstīto darbu. Manuprāt, pa­gājušā gada vasarā.

—   Jā, pagājušajā gadā.

—  Es biju satriekts. Vienkārši nespēju iedomāties, ka ir sasniedzama tāda meistarība.

Ar klaju patiku K. paņēma saliekto pirkstu un, viegli šūpodams to plaukstā, teica:

—   Ja jūs zinātu, cik daudz pacietības prasa šis darbs. Vai šī pirksta daktilogramma ar kaut ko atšķiras no īs­tas? Tāpēc jau arī es saņēmu no pirmā acu uzmetiena dī­vainu policijas rīkojumu — reģistrēt visas daktilogram- mas…

—   Vai formai noder ģipsis?

—   Nē, es izmantoju plastisku silīciju. Redziet, ģipsī nav iespējams atveidot vissīkākās detaļas … Bet šeit, ska­tieties, pat ienadži pie nagu pamatnes izdalās ļoti skaidri.

Es bailīgi pieskāros ar pirkstu galiņiem — bija tāda sajāta, it kā būtu pataustījis kaut ko dzīvu._ Un, lai gan es sapratu, ka tas ir mākslīgs, mani tik un ta sagraba tā­dās kā māņticīgas bailes, it kā es būtu pieskāries nāvei.

—   Tomēr man tā šķiet it kā zaimošana.

—   Tik un tā tie visi ir cilvēka miesas gabali.

K- ar lepnu sejas izteiksmi paņēma otru pirkstu un ar griezuma vietu uz leju nolika to vertikāli uz galda. Šķita, ka mironis izdūris cauri galda dēlim un izbāzis pirkstu ārpusē.

—   Pamēģiniet panākt, lai pirksts būtu šāds, mazliet netīrs, — tas nav vis tik vienkārši. Jāliek lietā visa meis­tarība, lai maksimāli precīzi izveidotu šo vai cita pacienta orgānu, jācenšas atveidot gandrīz neuztveramā, tikai vi­ņam piemītošā īpatnība… Tas, piemēram, ir vidējais pirksts, un tāpēc pirmās falangas iekšpusē redzama, lūk, tāda nokrāsa. Vai tā neatgādina nikotīna pēdas?

—   Droši vien tas uzklāts ar otiņu vai ko citu?

—   Nepavisam ne… — K. pirmo reizi skaļi iesmējās.

—    Krāsa taču acumirklī nobružāsies. No iekšpuses — kārtu pēc kārtas tiek uzliktas vielas dažādās nokrāsās. Piemēram, tur, kur nagi, — vinilacetāts… Ja vaja­dzīgs — netīrumu kārta zem nagiem… locītavas un grumbu ēnojums… vēnas — tam visam tiek izmantots viegls zilums… Tā tas ir.

—   Ar ko tad tie atšķiras no parastiem amatnieku sīk- izstrādājumiem? Tos var izgatavot jebkurš, vai ne?

—   Tā jau nu ir. — Un, pakasījis celi, ārsts iebilda:

—  Bet, salīdzinot ar sejas izgatavošanu, visas šīs lietiņas ir tikai pirmie nedrošie soļi. Seja ir seja… Pirmkārt pa­stāv tāds jēdziens kā izteiksme. Vai nav tiesa? Grumba vai sīka pumpiņa sejā ir ārkārtīgi svarīga.

—   Bet vai kustīgumu jūs varat tai piešķirt?