Svešā seja

Tajā naktī… Nostatījis mākslīgo pirkstu uz galda gluži kā sveci, es vaļējām acīm prātoju par šo «imitāciju», kas daudz vairāk līdzinājās īstajam pirkstam nekā pats īstais.

Iespējams, ka savā iztēlē es uzbūru nez kādā brīnu­mainā pasakā notiekošu masku balli, kurā es negaidot ierodos. Bet pat iztēlē biju spiests izdarīt mazu piezīmi — «pasaka». Vai tas nav simboliski? Es jau rakstīju, ka ar vieglu sirdi izvēlējos šo plānu, itin kā celtos pāri šaurai upītei. Protams, man nebija nekāda galīga lēmuma. Var­būt cēlonis bija neapzināta dziņa vieglprātīgi izturēties pret masku, cenšoties nomierināt sevi ar to, ka zaudēt seju vēl nenozīmē zaudēt kaut ko ļoti būtisku? Tāpēc zināmā aspektā problēma nav pati maska — patstāvīgu nozīmi iegūst izaicinājums, ko tā met sejai, sejas autoritātei. Ja mani, saduroties ar izkropļotu Baha mūziku un tavu atrai­dījumu, nebūtu pārņēmis tāds izmisums, tad varbūt es skatītos uz visu daudz mierīgāk un pat atrastu sevi spēku pazoboties par savu seju.

Bet pagaidām manā sirdī aizvien plašāk izplūda melna tumsa kā tuša ūdens glāzē. Seja — taciņa starp cilvēkiem, tāds ir K. viedoklis. Kā man patlaban šķiet, K. ja arī at­stāja nepatīkamu iespaidu, tad ne jau tāpēc, ka bija tik pašapmierināts vai uzmācās ar savu ārstēšanu, bet tieši šīs idejas dēļ. Piekrist viņam nozīmēja atzīt, ka, pazaudē­jis seju, es uz mūžu esmu iemūrēts vieninieka kamerā, un līdz ar to maska iegūst jau sevišķi dziļu jēgu. Mans plāns pārvērtās par mēģinājumu bēgt no cietuma, par mēģinā­jumu, kur uz kārts likta cilvēka dzīvība. Tātad pašreizējais stāvoklis kļūst neglābjams, tas ir tieši piemērots šādam plānam. Patiešām draudoša situācija ir tāda situācija, ko uztver kā draudošu. Ļoti grūti bija piekrist šādam vie­doklim,

Atzīstu, ka nevienam citam kā man pašam nepiecie­šama taciņa, kas saistītu mani ar cilvēkiem. Un tieši tādēļ es nemitos rakstīt tev šīs rindas. Bet vai tad seja ir vie­nīgā taciņa? Negribas ticēt. Manu disertāciju, kas veltīta reoloģijai, saprata, citēja cilvēki, kuri ne reizi nebija re­dzējuši manu seju. Zināms, nodibināt sakarus ar cilvēkiem var ne tikai ar zinātnisku darbu palīdzību. Piemēram, no tevis es vēlos pavisam ko citu. Tam, ko mēs dēvējam par dvēseli, sirdi, nav noteiktu apveidu, bet tas ir daudz jūta­māks cilvēku attiecību simbols. Šīs attiecības ir daudz sa­režģītākas nekā attiecības starp dzīvniekiem, kuriem pie­tiek ar smaku, lai pierādītu savu klātbūtni, un tāpēc vis­ērtākais un izplatītākais ceļš to nodibināšanai ir sejas izteiksme. Acīm redzot, tāpat kā naudas maiņas sistēma ir solis uz priekšu, salīdzinot ar naturālo maiņas sistēmu. Bet gala iznākumā arī nauda nav nekas vairāk kā līdzek­lis, un diezin vai var apgalvot, ka tā ir visspēcīga jebkuros apstākļos. Vienā gadījumā maza pastmarka un telegrā­fisks pārvedums, citā — dārgakmeņi un cēlmetāli ir daudz ērtāki par naudu.

Bet vai tas ir aizspriedumains uzskats, ko var izskaid­rot ar paradumu domāt, ka dvēsele un sirds ir kaut kas identisks un sakarus ar tām var nodibināt tikai ar sejas palīdzību? Ļoti bieži taču gadās, ka ceļš uz ciešu siržu vie­notību nav bezgalīga savstarpēja skatīšana vaigā, bet četr­rinde, grāmata, skaņuplate. Ja pieņem, ka seja ir pilnīgi nepieciešama, tad vispirms aklajiem laupīta iespēja rak­sturot cilvēku. Vai tad tā nav? Mani uztrauc drīzāk kas cits — vai tieksme pārāk viegli balstīties uz pierastā uz­skata par seju neizraisīs pretējus rezultātus — sakari starp cilvēkiem tiks sašaurināti, padarīti formāli. Lielisks pie­mērs ir visiem zināmais idiotiskais aizspriedums pret ādas krāsu. Uzdot nepilnīgajai sejai, kuras funkcijas ierobežotas ar to, ka tai jārāda atšķirība starp melno, balto un dzelteno, — uzdot tai dižo misiju but taciņai uz dveseli — tieši tas jau nozīmē nonievāt dvēseli.

Postskripts. Izlasīju uzrakstīto un redzēju, ka, no­raidot jebkuru atkarību no sejas, es lietoju diezgan skaidru viltību. Nu, piemēram, šis neapstrīdamais fakts, ka pirmo reizi es ievēroju tevi vispirms tavas sejas dēļ. Un arī tagad, kad es domāju par to attā­lumu, kas mūs šķir, mēraukla nav nekas cits kā ta­vas sejas izteiksmes ievērojams atstatums. Jā, acīm redzot, no paša sākuma man vajadzēja pamēģināt mainīties ar tevi vietām un vaļsirdīgi iztēloties, kas notiktu, ja tu būtu zaudējusi seju. Sejas pienācīga nenovērtēšana, tāpat kā arī tās pārvērtēšana vienmēr slēpj sevī neīstuma elementu. Kaut vai šis gadījums ar manas māsas liekajiem matiem. Es pieminēju to droši vien tāpēc, lai paskaidrotu savu vēlēšanos ne­piešķirt pārāk lielu nozīmi sejai. Bet, ja pamatīgi pārdomā, diez vai šo notikumu var attiecināt uz paš­reizējo gadījumu. Varbūt tā vienkārši bija interese un tajā pašā laikā riebums pret visu mākslīgo, ko bieži var novērot pusaudžos, un šis gadījums drīzāk liecina par to, ka es piešķīru sejai pārāk lielu nozīmi. Bet varbūt es gluži vienkārši izjutu greizsirdību pret māsu, kas taisījās atklāt līdz galam savu seju kādam svešam.