Svešā seja

— Vai izbijies? — Un, nojauzdams viņa noskaņojumu, es sacīju jau citā balsī, kas mierināja kā nakts vējiņš: — Uzgāzu sev šķidru gaisu. Acīm redzot, man ir uzņē­mība pret keloīdo rētu izveidošanos… Jā, vispār riebīgi… Visa seja izrakņāta, gluži kā tārpi izlodājuši. Apsēji ari nav atrisinājums, bet tas ir labāk nekā izstādīt to vispā­rējai apskatei.

Mans sarunu biedrs kaut ko apjucis nošļupstēja, bet es neko nesadzirdēju. Pirms kādas pusstundas mozā balsī vairākas reizes atkārtotais ierosinājums pēc sastapšanās iegriezties kaut kur iedzert vīnu patlaban itin kā zivs asaka bija iesprūdis viņam kaklā. Bet manos plānos ne­ietilpa aizkaitināt viņu, tāpēc es ātri mainīju sarunas te­matu un uzsāku runāt par galveno. Protams, mans biedrs tūdaļ ielēca šajā glābšanas laivā. Viņa paskaidrojumi gal­venos vilcienos bija šādi: uzskats, ka prasmīgs meistars spēj līdz vissīkākajām detaļām atjaunot sākotnējo izskatu, ir milzīgi pārspīlēts. Vispārīgo muskuļu izvietojumu — lūk, ko viņš var iztēloties diezgan precīzi, pamatojoties uz skeleta anatomisko uzbūvi. Tāpēc, piemēram, ja mēģinātu pēc skeleta rekonstruēt kaut vai tikai tāda dzīvnieka uz­būvi kā valzivs, kurai ir sevišķi attīstīti zemādas veidojumi un tauku kārta, iznāks neiedomājams dzīvnieks, kas nelī­dzināsies nevienam citam, nez kāds suņa un roņa krus­tojums.

—   Tātad var iedomāties, ka, arī atjaunojot seju, nav novēršamas būtiskas kļūdas?

—   Ja būtu iespējams bez kļūdām atjaunot sākotnējo izskatu, tad vairs neeksistētu nezināmas izcelsmes skeleti. Cilvēka seja, protams, nav valzivs, bet atjaunot to arī ir diezgan sarežģīti. Šeit nav iespējama imitācija kā, piemē­ram, fotomontāžā. Ja jau nevarētu pilnīgi atkāpties no skeleta, tad taču vispirms netiktu izdarītas kosmētiska rakstura plastiskas operācijas …

Tobrīd viņš pārlaida skatienu maniem apsējiem, ne­veikli sastomījās un iekoda mēlē. Varēja nejautāt, kas viņu traucē turpināt. Lai domā, ko vēlas. Mani tas neinte­resēja tāpēc, ka viņš, neslēpdams neveiklību un pat ne­cenzdamies kaut kā attaisnoties, sēdēja pietvīcis un sa­bozies.

Postskripts. Kur slēpjas kauna jūtu īstā būtība? Varbūt šeit ir vērts vēlreiz atgādināt gadījumu ar sadedzinātajiem liekajiem matiem. Patlaban viss bija gluži otrādi: ir atklāts, ka man ir liekie mati, un es lieku sarunu biedram nosarkt. Bet vai tādēļ vērts vēl vairāk uztraukties? Bet ja nu tieši šajā sakarībā slēpta brīnišķīga atslēga sejas noslēpuma atminē­šanai?

Cik viņš tomēr neveikls. Es tīšām izvēlējos pavisam nevainīgu, neitrālu tēmu un nekādi vairs nevarēju palī­dzēt, ja viņš pats iedomājās to, ko nevajag, un nosarka. Tā kā es pamatvilcienos biju izdibinājis pašu nepiecieša­māko manam plānam, tad man maza bēda, cik nepatī­kama sajūta viņam paliks pēc mūsu sastapšanās. Bet tas, kas izraisa kauna jūtas, bieži kļūst par tenku avotu. Es nevaru ciest, kad par kaut ko stāsta ar tādu izskatu, it kā tas būtu noskatīts caur atslēgas caurumu. Bez tam mana sarunu biedra piespiestā izturēšanās pamazām pārgāja arī uz mani. Un galu galā es ar pretīguma sajutu sāku ne no šā, ne no tā attaisnoties, un to jau nu nepavisam nevajadzēja darīt.

—   Par ko tu patlaban domā, to es vispār varu no­jaust. Ja pacenšas atrast sakarību starp šiem apsējiem un maniem jautājumiem, tad var lieliski visu saprast. Bet es brīdinu — tu dziļi maldies. Es vairs neesmu tādā vecumā, lai ciestu sakropļotas sejas dēļ…

—  Tu pats maldies. Nevajag man piedēvēt tādas do­mas, kuru man nav.

—  Ja es maldos, tad ir brīnišķīgi. Bet, acīm redzot, tu nevilšus spried par cilvēkiem pēc sejas. Tiesa? Pilnīgi da­biski, ka tu manas rūpes ņēmi tik ļoti pie sirds. Bet, ja pamatīgi pārdomā, nepavisam nepietiek ar personas aplie­cību, lai apliecinātu cilvēka esamību. Pēc tā, kas notika ar mani, man bija daudz kas jāpārdomā. Vai mēs neesam pārāk pieķērušies šīm personas apliecībām? Tāpēc jau arī visu laiku rodas kropļi, kas nodarbojas ar viltojumiem un imitāciju.

—  Pilnīgi piekrītu… Viltojumi neko nelīdz, nepavi­sam … Stāsta, ka starp pārmērīgi izkrāsotām sievietēm esot daudz histēriķu …

—   Bet, no otras puses, vai var iztēloties cilvēka seju, ja tā ir gluda ola — bez acīm, bez deguna, bez mutes?…

—  Jā, tad nevienu nevarēs atšķirt.

—   Zagli no policista… Noziedznieku no cietušā…

—    Jā, un savu sievu no sava tuvākā sievas… — Gluži kā ķerdamies pie glābšanas riņķa, viņš aizsmēķēja un klusu iesmējās. — Tas būtu jauki. Jauki gan, bet rodas dažs labs jautājums. Starp citu, vai dzīve no tā kļūs ēr­tāka vai, gluži otrādi, neērta?…

Es iesmējos kopā ar viņu un nolēmu, ka ar to saruna jābeidz. Bet mani pēkšņi sagrāba virpulis, kura centrs bija seja, un te nu bremzes izrādījās bezspēcīgas. Kamēr centr­bēdzes spēks neizrāva no manām rokām virvi, es, gluži labi apzinādamies briesmas, griezos tik un griezos. Un nekā nespēju padarīt.

—   Ne viens, ne otrs. Uz šādu jautājumu pat loģiski nav iedomājama viena atbilde. Tiklīdz zudīs pretrunas, arī salīdzināšana kļūs neiespējama.

—   Ja zūd pretrunas, tas nozīmē degradāciju.