Svešā seja

Sejas izteiksmes pamats, bez šaubām, ir mīmikas mus­kulatūra. Tā fiksēta noteiktā virzienā, kurā izstiepjas un savelkas. Bez tam eksistē vēl ādas audi, kuriem ari ir no­teikts šķiedru virziens, un abu šūnu šķiedras krustojas gan­drīz perpendikulāri. Medicīnas grāmatā, ko biju paņēmis bibliotēkā, es uzzināju, ka šādu ādas šķiedru izvietojumu dēvē par «Langera līnijām». Savienojoties šiem diviem virzieniem, rodas raksturīgas grumbas, raksturīgi vaibsti. Tātad, ja gribi piešķirt maskai dzīvu kustīgumu, šķiedru kūlīši jāsavieno saskaņā ar «Langera līnijām». Par laimi, daži plastmasas veidi, ja tos izstiepj zināmā virzienā, pa­rāda lielu elastību. Ja nežēlošu laiku un darbu, tas izdo­sies, un ari šo problēmu var uzskatīt par atrisinātu.

Es tūlīt nolēmu izmantot savu laboratoriju un sākt mē­ģinājumus, lai izpētītu epitēlija šūnu stiepjamību. Un šajā ziņā mani kolēģi izrādīja aizkustinošu smalkjūtību. Gan­drīz nepievērsdams sev citu uzmanību, es varēju plaši iz­mantot man nepieciešamo iekārtu.

Tikai attiecībā uz «prototipa izvēli un modeļa izveido­šanu» man negribējās aprobežoties vienīgi ar tehnikas līdzekļiem. Ja es vēlējos atveidot vissīkākās ādas detaļas, man gribot negribot vajadzēja ņemt kādu svešu seju. Tikai tāds man varēja būt prototips, tas ir, sākotnējais iz­skats. Ņemt no cita, zināms, nenozīmēja vienkārši uzmaukt sev svešu seju, tāpēc ka runa bija tikai par ādas virsmu līdz tauku un sviedru dziedzeriem un par tās pārveidošanu saskaņā ar manas sejas struktūru. No paša sākuma ne­drīkst būt ne mazāko bažu par to, ka es taisījos pārkāpt svešas sejas autora tiesības.

Tomēr tādā gadījumā rodas diezgan nopietns jautā­jums: vai maska tad nekļūs par manu agrāko seju pilnīgi nemainītā izskatā? Jebkurš pieredzējis amatnieks izmode- lēs pēc galvaskausa seju un reproducēs ārējo izskatu tieši tādu, kāds tas bijis dzīves laikā. Un, ja tas atbilst īstenī­bai, tad ārējo izskatu gala rezultātā nosaka skelets, kas atrodas zem ādas, un tātad vajag vai nu izgriezt kaulus, vai ignorēt sejas izteiksmes anatomiskos pamatus (bet tad to nedrīkst dēvēt par sejas izteiksmi) — nav citu veidu, kā aiziet no sejas, ar kuru esi dzimis.

Šīs domas apmulsināja mani. Lai ari cik meistarīgi būtu darināta maska, iznāca tā, ka man būs jāuzliek savas sejas maska, un nevar būt ne runas ne par kādu masku vārda pilnā nozīmē.

Par laimi, es atcerējos savu skolas biedru, kas bija kļuvis par speciālistu paleontoloģijas nozarē. Paleonto­loga darbā droši vien ietilpst sākotnējā izskata atjauno­šana pēc izrakumu vietās atrastajiem pārakmeņojumiem. Pašķirstīju adrešu grāmatu un uzzināju, ka viņš joprojām strādā universitātē. Es dzīros aprobežoties ar telefona sarunu, bet varbūt tāpēc, ka pēc skolas beigšanas bija pa­gājis tik ilgs laiks, vai tāpēc, ka tie, kuri nodarbojas ar pa­leontoloģiju, dziļi iemīl cilvēkus, taču viņš tūlīt ierosināja kaut kur sastapties, it kā tas būtu pats par sevi sapro­tams, un nevēlējās turpināt sarunu pa telefonu. Galu galā es piekritu. Es neatsacījos tāpēc, ka vēlējos apslāpēt kaunu, ko izjutu savas apsaitētās sejas dēj. Bet tūlīt iesvilos briesmīgā nožēlā. Cik pretīga uzpūtība! Jau mani apsēji vien padarīs viņu ziņkārīgu, un tad vēl šis apsaitē­tais cilvēks sāks sīkumaini izprašņāt par sejas anatomiju, sākotnējā izskata atjaunošanas tehniku, kas nav viņa spe­cialitāte. Viņš droši vien nodomās, vai tik viņa priekšā nav blēdis, kurš, uzlicis masku, grib gaišā dienas laikā mierīgi pastaigāties pa pilsētu. Ja viņam patiešām radīsies šādas aizdomas, tad labāk pašā sākumā atsacīties no sastapša­nās. Turklāt vēl es ienīdu ielu. Ikvienā kautrīgā vai vien­aldzīgā skatienā — ja tas neskartu mani, es nemaz to nesajustu — bija paslēptas sarūsējušas, saindētas adatas. Iela mani nogurdina. Tomēr brīdis, kad es varēju ņemt savus vārdus atpakaļ, bija palaists garām. Kaunā degdams, es vilkos uz norunāto vietu. Nekas cits man neatlika.

Kafejnīca, kur mēs bijām norunājuši sastapties, atradās man labi pazīstamās universitātes ielas stūrī, un tāpēc es nekļūdīgi apturēju taksometru pie pašām durvīm un tā varēju turp nokļūt, nepievēršot citu cilvēku uzmanību. To­ties mans biedrs tā apjuka, ka tagad jau man gribējās iz­teikt viņam līdzjūtību. Un varbūt tāpēc, ka es to pama­nīju, manī atgriezās ļauna aukstasinība. Nē, aukstasinība nav īstais vārds. Es gribu, lai tu apjaustu — tas nepavi­sam nav grūti, — cik es biju nožēlojams, gluži kā noklīdis suns, kā es izjutu, ka pati mana eksistence izraisa rie­bumu visos klātesošajos. Briesmīga vientulība — kā veca mirstoša suņa acīs. Bezcerīgums, kas jaušams sliežu at­balsotā šķindoņā, kad vēlu naktī remontē sliežu ceļus. Mani stindzināja apziņa — lai kādu izteiksmi es arī cen­stos paust savā sejā, ko slēpj apsēji un tumšās acenes, mans sarunu biedrs to nesaskatīs.