Svešā seja

—   Pagaidiet, pagaidiet! — Un pašpārliecināti pa­smiedamies viņš sacīja: — Varbūt jūs to uztversiet kā uzmācību, bet es gribu jums to pateikt un esmu pilnīgi pār­liecināts, ka man taisnība … Ja jūs visu atstāsiet tā, kā ir, jums visu mūžu būs jānodzīvo ar apsējiem. Tie taču arī patlaban sedz jūsu seju. Tieši tas arī liecina: jūs pats atzīstat — lai labāk ir apsēji nekā tas, kas zem tiem. Ta­gad apkārtējo cilvēku atmiņā dzīvo jūsu seja tāda, kāda tā bija pirms sakropļošanas. Bet laiks taču negaida. Tur­klāt arī atmiņas pamazām kļūst neskaidrākas. Bez tam parādās aizvien jauni un jauni cilvēki, kuri nav pazinuši jūsu seju. Un beigu beigās jūs izsludinās par maksātne­spējīgu parādnieku tāpēc, ka jūs neapmaksājat apsēju vekseli… Un, kaut gan jūs paliksiet dzīvajos, sabiedrība jūs apbedīs.

—   Tas jau nu ir par daudz! Ko jūs īstenībā vēlaties ar to sacīt?

—    Cilvēkus, kuriem ir vienādi sakropļojumi, ja tas attiecas uz roku vai kāju bojājumiem, varat sastapt, cik vien vēlaties. Nevienu nepārsteigs aklais vai kurlais… Bet vai jūs kādreiz esat redzējis cilvēku bez sejas? Droši vien ne. Ko, vai jūs domājat, ka viņi visi pazuduši?

—   Nezinu. Citi mani neinteresē!

Mana balss netīšām skanēja rupji. Tas ir tikpat kā aiz­iet uz policijas iecirkni paziņot par aplaupīšanu, bet jums tur ieteic nopirkt drošāku atslēgu. Bet mans sarunu biedrs nepadevās.

—    Diemžēl jūs mani, acīm redzot, neesat pilnīgi sa­pratis. Seja — tā būtībā ir tās izteiksme. Un izteiksme… kā lai to labāk pasaka… Vispār tas ir sava veida vienā­dojums, kas apzīmē attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā ir taciņa, kas saista jūs ar viņiem. Un, ja taciņu aizsprosto nogruvums, tad pat tie cilvēki, kas ar pūlēm dodas pa to uz priekšu, drīzāk paies garām jūsu mājai, jo būs noturē­juši to par neapdzīvotu gruvešu kaudzi.

—   Jauki! Man nemaz nav vajadzīgs, lai velti nāktu iekšā.

—   Tātad jūs vēlaties sacīt, ka iesiet pats savu ceļu?

—   Kā, vai tad nedrīkst?

—    Pat bērna psiholoģija nevar ignorēt izveidojušos uzskatu, ka cilvēks var uzzināt, kas viņš ir, tikai parau­dzījies uz sevi ar citu acīm. Vai jums kādreiz ir gadījies redzēt idiota vai šizofrēniķa sejas izteiksmi? Ja laikus ne­novāks gruvešus no taciņas, tad galu galā aizmirsīs, ka taciņa eksistējusi.

Lai mani galīgi nepiespiestu pie sienas, es mēģināju uz labu laimi mesties pretuzbrukumā.

—   Nu labi, tas ir pareizi. Pieņemsim, ka sejas izteik­sme nozīmē tieši to, ko jūs sakāt. Bet jūs taču pats runā­jat sev pretī. Aizsedzot kādu daļu sejas, tāpēc ka nekā labāka nav, jūs nez kādēļ uzskatāt, ka esat atjaunojis tās izteiksmi.

—   Nebažījieties! Lūdzu, uzticieties man! Tā jau ir mana specialitāte. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka spēju dot jums kaut ko labāku par apsējiem… Nu, noņemsim tos! Man gribētos izdarīt dažus fotouzņēmumus. Ar to palīdzību, lietojot izslēgšanas metodi, izdosies pakāpeniski atlasīt svarīgākos elementus, kas nepieciešami sejas iz­teiksmes atjaunošanai. Un no tiem — visnekustīgākos, viegli fiksējamos …

—   Piedodiet, bet… — Tagad man prātā bija tikai viena doma — bēgt projām no šejienes. Atmetis pašcieņu, es sāku lūgties: — Atdodiet man labāk, lūk, šo pirkstu! Vai jūs varētu?

K. pārsteigts berzēja ar plaukstu ceļgalu.

—   Pirkstu, lūk, šo pirkstu?

—  Ja nevar pirkstu, es būšu mierā ar ausi vai ko citu …

—   Bet jūs taču atnācāt pie manis keloīdo rētu dēļ; vai nav tiesa?

—   Lūdzu, atvainojiet! Ja nevar, tad nevar …

—   Piedodiet, jūs mani nesapratāt… Galvenais ir tas, ka es nevaru pārdot… Kaut vai tādēļ, ka cena ir pārlieku augsta. Redziet, katram no tiem jāizgatavo atsevišķa forma no antimona. Un izdevumi tikai par materiālu vien ir pieci seši tūkstoši jenu. Tas ir pēc visminimālākajiem aprēķiniem.

—   Lieliski.

—   Nesaprotu, kas jums galu galā ir padomā?

Viņam arī nav jāsaprot… Mūsu saruna līdzinājās di­vām sliedēm, kas ierīkotas bez precīza aprēķina un aiziet katra uz savu pusi. Es izņēmu kabatas portfeli un, noskai­tījis naudu, sirsnīgi jo sirsnīgi atvainojos.

Kad izgāju uz ielas, cieši saspiedis kabatā mākslīgo pirkstu gluži kā ieroci, asā robeža starp gaismu un ēnu man šķita nedabiska, it kā cilvēka rokas novilkta. Bērni, kas šķērsielā spēlēja bumbu, ieraudzījuši mani, nobāla un piespiedās pie sētas. Bērniem bija tādas sejas, it kā viņi ar veļas knaģiem būtu pakārti aiz ausīm. Ja es noņemtu apsējus, viņiem sāktu kājas trīcēt. Bet man tā vien gribē­jās ielauzties šajā ainavā tādam, it kā es būtu izkāpis no reklāmas kartītes. Taču man nebija iespējams ne soli at­kāpties no maniem apsējiem, jo man nebija sejas. Iedomā­damies, kā es sašķeltu šo peizāžu, vicinādams mākslīgo pirkstu, kas man patlaban atradās kabatā, es ar pūlēm sagremoju K. pretīgos vārdus «apbedīt sevi dzīvu». Nekas, paskatīsimies. Ja man tagad izdosies apsegt savu seju ar kaut ko tādu, kas to pārvērtīs tā, ka nevarēs atšķirt no īstas, tad ainava varēs būt cik mākslīga būdama, tomēr nespēs padarīt mani par atstumto …