Svešā seja

Gludais epitēlijs prasīja daudz vairāk laika, nekā es biju paredzējis. Arī kvantitatīvā ziņā tas ieņem izcilu vietu ādā, turklāt tas nosaka, vai izdosies vai neizdosies panākt kustīgas ādas sajūtu. Izmantodams laboratorijas kolēģu smalkjūtību, es, neņemot neko vērā, sāku izlietot ierīces un materiālus, un tomēr eksperimentiem bija nepieciešami savi trīs mēneši. Tajā laikā mani ne sevišķi uztrauca maz­liet komiska pretruna: es realizēju maskas radīšanas plānu, neizlēmis, kāda būs seja. Bet nevar bezgalīgi slēp­ties no lietus zem svešas pajumtes. Kad šis periods beig­sies un darbs veiksies samērā ātri, es atradīšos strupceļā.

Epidermas keratīna kārtai lieliski noderēs organiskie sveķi — to es atklāju tūlīt. Ādas iekšējām kārtām, acīm redzot, pilnīgi varēs izmantot to pašu materiālu, ko epi- tēlijam, vienīgi saputojot to. Tauku kārta noteikti atbildīs savām prasībām, ja tam pašam materiālam pievienos krama šķīdumu un, ieslēdzot apvalkā, padarīs to gaisu ne­caurlaidīgu. Beidzot līdz jaunā gada otrajai nedēļai visa nepieciešamā materiāla sagatavošana bija pabeigta.

Ilgāk vairs nevarēja kavēties. Ja neizlemšu, kādai jā­būt sejai, nebūs iespējams ne soli virzīties tālāk. Bet, lai prātoju cik prātodams, man galvā nekārtīgi bija samests milzums dažādu seju gluži kā muzeja noliktavā. Tomēr, atkāpjoties no problēmas, nav iespējams to atrisināt. Ne­bija citas metodes kā vīrišķīgi apskatīt seju pēc sejas, un es sadabūju muzeja fondu katalogu. Jau pirmajā lappusē bija ievietots negaidīti laipns norādījums — «Sistematizā­cijas noteikumi», un es, valdīdams satraukumu, izlasīju:

1.  Sejas vērtējuma kritēriji ir maksimāli objektīvi. Ne­kādā gadījumā nevajag pieļaut tādu kļūdu: pakļaujoties personiskam iespaidam, iegādāties oriģināla kopiju.

2.  Sejai nav vērtējuma kritēriju. Tā var vienīgi sagā­dāt patiku vai nepatiku. Atlases kritērijs jāizveido, piln­veidojot gaumi.

Tā jau biju gaidījis. Apgalvo, ka melnais vienlaikus ir balts. Ar ko tāds padoms ir labāks par nekādu padomu? Kad es salīdzināju šos divus noteikumus, šķita, ka abi ir vienādi taisnīgi, un tāpēc stāvoklis sarežģījās vēl vairāk. Galu galā man kļuva gluži neomulīgi, iedomājoties, cik daudz visdažādāko seju eksistē pasaulē. Un es līdz šim laikam nemitos lauzīt gāTvu, kāpēc reizi par visām reizēm neatteicos no sava plāna.

No jauna par portretu glezniecību. Paleontologs varbūt apveltīs mani ar sāju smaidu, bet es nevaru nepieskarties tam. Manuprāt, portreta idejā, nerunājot par tā mākslinie­cisko pusi, ir filozofija, par kuru ir vērts padomāt.

Piemēram, lai portrets atveidotu universālu tēlu, izejas punktam jābūt cilvēku sejas izteiksmes universālumam. Tātad nepieciešams, lai cilvēku vairākums būtu pārlieci­nāts par to, ka vienāda izteiksme noteikti ietver sevī vie­nādu tēlu. Šādu pārliecību, bez šaubām, atbalsta pieredze, izpratne, ka seja un dvēsele atrodas pilnīgi noteiktā sav­starpējā sakarā. Zināms, nav nekādas garantijas, ka pie­redze vienmēr ir patiesība. Bet vienlīdz nevar arī apgal­vot, ka pieredze parasti ir melu ņudzeklis. Un vai nebūtu pareizāks šāds uzskats: jo neatlaidīgāk netīras rokas tie- kušās pēc šīs pieredzes, jo lielāku patiesības procentu tā parasti satur. Vispār šādā nozīmē apgalvojums, ka eksistē objektīvs vērtību kritērijs, liksies neapstrīdams.

No otras puses, nevar ignorēt arī to faktu, ka tā pati portretu glezniecība gadsimtu gaitā mainījusi savu rak­sturu: degpunkts no klasiskās sejas un dvēseles harmoni­jas pārvietots uz individuālo izteiksmi, kurai tikpat kā trūkst šīs harmonijas, un nu tā pavisam izjaukta astoņ­stūrainajās Pikaso sejās vai Kleja «Viltus sejā».

Bet kam tad lai tic? Ja man vaicātu, kāda ir mana per­soniskā vēlēšanās, es, protams, izraudzītos pēdējo viedokli. Manuprāt, būtu pārāk naivi izstrādāt sejai kādus objektī­vus kritērijus — tā taču nav suņu izstādē. Pat bērnībā man ideāla personība, par kādu es vēlējos kļūt, asociējās ar noteiktu seju.

Piezīme uz malām. Augsta pretošanās spēja, pateicoties augstai piemērojamības pakāpei.

Dabiski, manā iztēlē caur miglainu lēcu iezīmējās ro­mantisks, neparasts veidols. Bet es nevarēju mūžīgi dzīvot svētlaimīgā sapnī. Skaidra nauda dārgāka par jebkuru vekseli. Neatlika nekas cits kā maksāt tikai par to, ko es varēju apmaksāt ar seju, kura man īstenībā piederēja. Varbūt vīrieši vairās no kosmētikas, pretodamies tieksmei nebūt atbildīgiem par savu seju. (Protams, sievietes… Sieviešu kosmētika… Ja padomā dziļāk, vai viņas neķe­ras pie tās tāpēc, ka skaidra nauda viņām jau beidzas?…)

Tātad es nebiju pieņēmis nekādu lēmumu… Izjutu tādu kā vājumu — gluži kā pirms saaukstēšanās … Bet visas manas grūtības bija saistītas tikai ar ārējo izskatu, un tāpēc es vienatne joprojām noņēmos ar tehniskām pro­blēmām, kas saistītas ar citām maskas daļām.