Tālā varavīksne

A.un B.Strugackis

Tālā varavīksne

1. NODAĻA

Silta un paraupja Taņas delna gulēja uz viņa plakstiņiem, un nekas cits pasaulē viņu vairāk neinteresēja. Gaiss bija pilns rūgteni sāļa putekļu aromāta, pussnaudā klusi čirk­stināja stepju putni, un sausā zāle durstīja un kutināja pakausi. Bija neērti un pacieti gulēt, neizturami niezēja kakls, bet viņš klausījās vieglajā, mierīgajā Taņas elpā un nekustējās. Viņš smaidīja un priecājās par tumsu, jo smaids droši vien bija līdz nepie- dienīgumam muļķīgs un pašapmierināts.

Vēlāk pilnīgi nelaikā un nevietā augšā la­boratorijas tornī iečirkstējās izsaukuma sig­nāls. Lai! Nav jau pirmā reize. Šovakar visi izsaukumi ir nelaikā un nevietā.

—  Robi, — čukstus teica Taņa. — Dzirdi?

—    Itin neko nedzirdu, — nomurmināja Roberts.

Viņš samirkšķināja acis, lai ar skropstām pakutinātu Taņas delnu. Viss šķita tālu, tālu un pilnīgi nevajadzīgs. Miega trūkuma dēļ mūžīgi apstulbušais Patriks arī bija tālu.

Maļajevs ar savām Ledus Sfinksa manierēm bija tālu prom. Visa viņu pasaule, kurā val­dīja pastāvīga steiga, pastāvīgas pārgudras diskusijas, pastāvīga neapmierinātība un rū­pes, visa šī pasaule, kurā nebija vietas jū­tām, kura nīda visu noskaidroto, bet priecā­jās tikai par nesaprotamo, pasaule, kurā ļau­dis aizmirsa, ka viņi ir vīrieši un sievietes,— tas viss bija tālu, tālu … Šeit bija tikai nak­snīga stepe, simtiem kilometru — tikai tukša stepe, kas, aprijusi karsto dienu, tagad peti bija silta, tumša, kairinošu smaržu pilna.

No jauna iečirkstējās signāls.

—  Atkal, — teica Taņa.

—    Lai. Manis nav. Es esmu beigts. Mani norijuši susļiki. Man tāpat ir labi. Es tevi mīlu. Nekur negribu iet. Kāpēc lai es to darītu? Vai tu ietu?

—  Nezinu.

—   Tas ir tāpēc, ka tu nemīli pa īstam! Cil­vēks, kas mīl pa īstam, nekad nekur neiet.

—  Tu esi teorētiķis, — teica Taņa.

—   Es neesmu teorētiķis. Es esmu praktiķis. Un kā praktiķis es tev jautāju: kādēļ tad man pēkšņi būtu kaut kur jāiet? Mīlēt ir jāprot. Bet jūs neprotat. Jūs par mīlestību tikai spriedelējat. Jūs mīlestību nemīlat. Jūs mīlat par to tikai spriedelēt. Vai es pārāk daudz pļāpāju?

—  Jā. Drausmīgi!

Viņš pārlika Taņas roku no savām acīm uz lūpām. Tagad viņš redzēja mākoņiem aizvilk­tās debesis un sarkanās signālugunis torņa galā divdesmit metru augstumā. Signāls čirkstēja nepārtraukti, un Roberts iztēlojās, kā Patriks, biezās, labsirdīgās lūpas izstie­pis, aizvainots atkārto izsaukumu.

—    Nu pagaidi, tūlīt es tevi izslēgšu, — Roberts noņurdēja. — Taņuk, gribi, lai viņš apklustu uz mūžīgiem laikiem? Lai jau viss būtu uz mūžīgiem laikiem. Mūsu mīla būs uz mūžīgiem laikiem, un viņš apklusīs uz mūžī­giem laikiem.

Tumsā viņš redzēja meitenes seju —• gaišu, ar milzīgām, mirdzošām acīm. Viņa atņēma roku un teica:

—   Nu tad es ar viņu parunāšu. Es teikšu, ka esmu halucinācija. Naktīs vienmēr mēdz būt halucinācijas.

—   Viņam nekad nemēdz būt halucināciju. Viņš nu reiz ir tāds cilvēks, Taņuk. Viņš' ne­kad sevi nemāna.

—  Vai gribi, es tev pateikšu, kāds viņš ir? Man ļoti patīk uzminēt raksturus pēc video- fona zvaniem. Viņš ir ietiepīgs, ļauns un ne- smalkjūtīgs cilvēks. Un viņš ne par kādu maksu nesēdētu kopā ar sievieti naktī stepē. Lūk, kāds viņš ir- — kā uz delnas. Un arī par nakti viņš zina tikai to, ka naktī ir tumšs.

—   Nē, — teica taisnīgais Roberts. — Par maksu tu pateici pareizi. Toties viņš ir lab­sirdīgs, maigs un lempīgs.

—  Neticu, — sacīja Taņa. — Paklausies.—

Abi ieklausījās. — Vai tad tāds ir lempis? Tas ir īsts «teņacem propositi virum»[1].

—  Pareizi? Es viņam pateikšu.

—  Saki. Ej un pasaki.

—  Tūlīt?

—  Nekavejoties.

Roberts piecēlās, bet viņa palika sēdam, ceļgalus rokām apskāvusi.

—  Tikai vispirms noskūpsti mani, — viņa lūdza.

Lifta kabīnē viņš atspiedās ar pieri pret vēso sienu un, acis aizvēris, kādu bridi pa­lika tā stāvam, smiedamies un ar mēli ap­taustīdams lūpas. Galvā nebija itin nevienas domas, tikai kaut kāda triumfējoša balss ne­sakarīgi auroja: «Mīl!… Mani!… Mani mīl!… Klausieties, jūs!… Mani!…» Pēc tam viņš pamanīja, ka kabīne jau sen apstā­jusies, un mēģināja atvērt durvis. Tās viņš nez kāpēc nevarēja atrast, bet laboratorijā izrādījās milzums lieku mēbeļu: viņš apgāza krēslus, pārbīdīja galdus un uzgrūdās ska­pim, kamēr apjēdza, ka aizmirsis iedegt gaismu. Sirsnīgi smiedamies, viņš sataustīja slēdzi, pacēla krēslu un apsēdās pie video- fona.

Kad uz ekrāna parādījās samiegojies Pat­riks, Roberts viņu draudzīgi sveicināja:

—    Labvakar, sivēntiņ! Kāpēc tev nenāk miedziņš, zīlīt manu, cielaviņ?

Patriks nesaprašanā skatījās viņā, bieži mirkšķinot iekaisušās acis.

•— Ko tu tā skaties, šunel? Čivināji, čivi­nāji, iztraucēji mani svarīgā darbā, bet tagad klusē!

Beidzot Patriks atvēra muti.

—   Tev… Tu… — Viņš pabungoja sev pa pieri, un viņa sejā parādījās jautājoša iz­teiksme. — Ko? …

—  Un kā vēl! — Roberts iesaucās. — Vien­tulība! Ilgas! Priekšnojauta! Un tas vēl nav viss — halucinācijas arī! Gandrīz vai būtu aizmirsis!

—  Vai tu nejoko? — Patriks nopietni jau­tāja.

—   Nē! Postenī nejoko. Bet tu neņem to vērā un sāc.