Tālā varavīksne

Patriks neziņā mirkšķināja acis.

—  Nesaprotu, — viņš atzinās.

—   Kur nu tev to saprast! — Roberts ar ļaunu prieku atteica. — Tās ir emocijas, Pat- rik! Vai zini ko?… Kā lai tev to paskaidro vienkāršāk, saprotamāk? … Nu, līdz galam nealgoritmējamā vētra supersarežģītajos lo­ģiskajos kompleksos. Vai saprati?

—   Aha, — Patriks teica. Koncentrēdamies viņš ar pirkstiem pakasīja sev zodu. — Kāpēc es tev zvanu, Robi? Lūk, kas par lietu: atkal kaut kur noplūst. Varbūt arī nenoplūst, bet varbūt noplūst. Drošs paliek drošs — pār­baudi ulmotronus. Šodien Vilnis tāds dī­vains ….

Roberts apjucis paskatījās pa atvērto logu. Viņš bija pilnīgi piemirsis izvirdumu. Izrādās, ka es sēžu te izvirduma dēļ. Nevis tāpēc, ka šeit ir Taņa, bet tāpēc, ka kaut kur ir — Vilnis.

—        Ko tu klusē? — Patriks pacietīgi jau­tāja.

—       Skatos, ko dara Vilnis, — Roberts dus­mīgi noteica.

Patriks iepleta acis.

—  Vai tad tu redzi Vilni?

—  Es? Kāpēc tu tā domā?

—  Tu nupat teici, ka skatoties.

—  Jā, skatos!

—  Nu?

—  Un tas arī viss. Ko tev no manis vajag?

Patrika acis atkal kļuva tādas kā miglai­nas.

—       Es tevi nesapratu, — viņš teica. — Par ko mēs runājām? Ak tā! Tātad tu katrā ziņā pārbaudi ulmotronus.

—       Vai tu saproti, ko runā? Kā lai es pār­baudu ulmotronus?

—        Kaut kā, — Patriks teica. — Kaut vai pievienojuma vietas … Mēs esam galīgi ap­jukuši. Es tev tūlīt paskaidrošu. Šodien insti­tūtā uz Zemi nosūtīja masu … Bet galu galā to visu tu jau zini. — Patriks pavicināja se­jas priekšā izplestus pirkstus. — Mēs gaidī­jām lielas jaudas Vilni, bet aparāti uzrāda tikai nožēlojamu strūkliņu. Vai saprati, kur suns aprakts? Pavisam kusla strūkliņa … Strūkliņa… — Viņš pievirzīja seju tik tuvu pie videofona, ka uz ekrāna parādījās mil­zīga, no bezmiega nespodra acs. Acs bieži mirkšķināja. — Vai saprati? — Apdullinoši iegrandījās skaļrunis. — Aparatūra reģistrē kvazi-nulles lauku. Junga skaitītājs rāda mi­nimumu … To visu var neņemt vērā. Ulmo- tronu lauki tiek pārsegti tā, ka rezonējošā virsma guļ fokālajā hiperplāksnē, vai stādies priekšā? Kvazi-nulles laukam ir divpadsmit komponentu, un uztvērējs reducē to uz se­šiem pārskaitļa komponentiem. Tātad fokusu sastāda seši komponenti.

Roberts iedomājās Taņu, cik pacietīgi viņa sēž lejā un gaida. Bet Patriks tikai bubināja, te pievirzoties tuvāk videofonam, te atkāpjo­ties nostāk, viņa balss brīžiem iedārdējās, brīžiem kļuva tikko dzirdama, un Roberts, kā parasti, ļoti ātri pazaudēja domas pavedienu. Viņš māja ar galvu, viņš teatrāli rauca pieri, rauca un izlīdzināja uzacis, bet absolūti nekā nesaprata un mokošā kaunā domāja par to, ka Taņa sēž tur lejā, atspiedusi zodu pret ceļgaliem, un gaida, kad viņš beigs savu svarīgo un nejaušam garāmgājējam neizpro­tamo sarunu ar planētas vadošajiem nulles lauka fiziķiem, kad būs izteicis šiem fiziķiem savu pilnīgi oriģinālo viedokli jautājumā, kura dēļ viņu traucē tik vēlu naktī, un kad vadošie nulles lauka fiziķi, brīnoties un kra­tot galvas, būs fiksējuši šo viedokli savos piezīmju blokos.

Te Patriks apklusa un pavērās viņā ar dī­vainu sejas izteiksmi. Roberts labi pazina šo izteiksmi, kas viņu vajāja visu mūžu. Dažādi ļaudis — gan vīrieši, gan sievietes — raudzī­jās viņā tā. Sākumā skatījās vienaldzīgi vai sirsnīgi, vēlāk nogaidoši, tad ar ziņkāri, bet agri vai vēlu nāca brīdis, kad uz viņu sāka skatīties tieši t ā. Un katru reizi viņš nezi­nāja, ko darīt, ko runāt un kā izturēties. Un kā dzīvot tālāk.

Viņš noriskēja.

—  Galu galā tev taisnība, — viņš norūpē­jies paziņoja. — Bet tas viss tomēr rūpīgi jāpārdomā.

Patriks nolaida acis.

—  Pārdomā, — viņš teica, neveikli smaidī­dams. — Un, lūdzu, neaizmirsti pārbaudīt ulmotronus.

Ekrāns nodzisa, un iestājās klusums. Ro­berts sēdēja salīcis, abām rokām ieķēries aukstajos, nelīdzenajos elkoņu balstos. Kāds reiz teica, ka muļķis, kas sapratis, ka ir muļ­ķis, vairs nav muļķis. Kādreiz tā varbūt pa­tiesi ir bijis, taču izteiktā muļķība vienmēr ir un paliek muļķība, bet es nekādi citādi ne­varu. Es esmu ļoti interesants cilvēks: viss, ko es saku, ir jau sen zināms, viss, par ko es domāju, ir banāls, viss, ko man izdevies pa­veikt, jau paveikts aizpagājušajā gadsimtā. Es esmu nevis vienkāršs stulbenis, bet re­tums pat stulbeņu vidū, muzeja retums, kaut kas līdzīgs hetmaņa zizlim. Viņš atcerējās, kā vecais Ņičeporenko reiz paskatījās viņa, Roberta, uzticīgajās acīs un nomurmināja: «Mīļo Skļarov, jūs esat veidots kā antīkais dievs. Bet kā katrs dievs, piedodiet, jūs esat pilnīgi nesavienojams ar zinātni…»

Kaut kas nokrakšķēja. Roberts atvilka elpu un izbrīnā paraudzījās uz elkoņa balstam atlauzto gabalu, ko viņš turēja līdz bālu­mam sažņaugtajā dūrē.

—   Jā, — viņš skaļi teica. — To es varu. Patriks nevar. Ņičeporenko arī nevar. Es vienīgais varu.