Tālā varavīksne

—       Vari smieties, cik gribi. Es arī bez tevis zinu, ka izskatos šobrīd nožēlojams. Bet es neko nevaru darīt. Man gribas iebāzt galvu tev padusē un luncināt asti. Un lai tu uzsistu man pa muguru un teiktu: «Fu, dumikīt, fu!…»

—  Fu, dumikīt, fu! — teica Tana.

—  Un pa muguru?

—       Pa muguru velak. Un galvu padusē arī vēlāk.

—        Labi, vēlāk. Bet tagad? Vai gribi, lai pagatavoju sev kakla siksnu? Vai uzpurni…

—      Nevajag uzpurni, — sacīja Taņa. — Kā­dēļ tu man esi vajadzīgs ar uzpurni?

—       Bet kādēļ es esmu tev vajadzīgs bez uzpurņa?

—  Bez uzpurņa tu man patīc.

—       Dzirdes halucinācija, — teica Roberts. — Kas tad tev manī patīk?

—  Tev ir skaistas kājas.

Kājas bija Roberta vājā vieta. Tās viņam bija spēcīgas, bet pārāk resnas. «Pasaules jaunības» kājām par modeli bija Kārļa Hof- maņa kājas.

—        Tā jau es domāju, — sacīja Roberts. Viņš vienā paņēmienā izdzēra atdzisušo ka­fiju. — Tad es pateikšu, kāpēc mīlu tevi. Es esmu egoists. Varbūt es esmu pēdējais egoists zemes virsū. Es mīlu tevi tāpēc, ka tu esi vienīgais cilvēks, kas spēj uzlabot man garastāvokli.

—   Tā ir mana specialitāte, — teica Taņa.

—       Lieliska specialitāte! Slikti tikai tas, ka tu uzlabo garastāvokli kā veciem, tā jau­niem. īpaši jauniem. Kaut kādiem pilnīgi sve­šiem cilvēkiem. Ar normālām kājām.

—  Paldies, Robi. y

—        Pēdējo reizi Bērnu pilsētiņā es pama­nīju vienu sīko. Viņu sauca Vaļa … jeb Varja … Tāds ar linpelēkiem, gaišiem ma­tiem un zaļām acīm.

—  Zēns Varja, — teica Taņa.

—       Nepiesienies. Es apsūdzu. Šis Varja ar savām zaļajām acīm uzdrošinājās skatīties uz tevi tā, ka man niezēja rokas.

—  Neglābjama egoista greizsirdība.

—  Protams, greizsirdība.

—       Bet tagad iedomājies, cik greizsirdīgs ir viņš.

—  Ko-o?

—       Stādies priekšā, kādām acīm viņš skatī­jās uz tevi. Uz divmetrīgo «Pasaules jau­nību». Atlēts, skaistulis, fiziķis, speciālists nulles fizikas jautājumos nes uz pleciem au­dzinātāju, bet audzinātāja kūst aiz mīlestī­bas …

Roberts laimīgi iesmējās.

—       Taņulīt, nu kā tad tā? Mēs taču toreiz bijām vieni.

—: Jūs jau bijāt gan. Mēs Bērnu pilsētiņā nekad nemēdzam būt vieni.

—       Jā… — Roberts novilka. — Es atce­ros tos laikus, atceros. Mīlīgas audzinātājas un mēs, piecpadsmitgadīgie lempji… Es biju aizgājis tik tālu, ka metu ziedus logā. Klau­sies, vai tas notiek bieži?

—        Ļoti, — Taņa domīgi teica. — Sevišķi bieži ar meitenēm. Viņas attīstās ātrāk. Bet vai zini, kādi mums audzinātāji? Zvaigžņu lidotāji, varoņi… Pagaidām mēs esam šeit strupceļā.

«Strupceļā,» nodomāja Roberts. «Un viņa, protams, ļoti priecājas par šo strupceļu. Visi viņi priecājas par strupceļiem. Viņiem tas ir lielisks iegansts, lai lauztu sienas. Tā viņi arī lauž visu mūžu — vienu sienu pēc otras.»

—   Taņa, — viņš teica. — Kas ir muļķis?

—  Lamuvārds.

—  Un vēl kas?

•— Slimnieks, kam nelīdz vairs nekādas zāles.

—        Tas nav muļķis, — Roberts iebilda. — Tas ir simulants.

—       Es neesmu vainīga. Japāņu paruna saka: «Nav zāļu, kas ārstē mujķi.»

—       Ahā, — Roberts teica. — Tātad iemīlē­jies arī ir muļķis. «Cilvēks, kas iemīlējies, ir slims, viņš ir neārstējams.» Tu mani nomieri­nāji.

—  Vai tad tu esi iemīlējies?

—  Es esmu'neārstējams.

Mākoņi izklīda, un parādījās zvaigžņotās debesis. Tuvojās rīts.

—  Skat, kur saule, — teica Taņa.

—    Kur? — Roberts jautāja bez īpaša entu­ziasma.

Taņa izslēdza gaismu, iesēdās viņam klēpī un, piespiedusies ar vaigu pie viņa vaiga, sāka rādīt.

—     Lūk, četras spilgtas zvaigznes, redzi? Tā ir Skaistules Bize. Mazliet pa kreisi no pa­šas augšējās ir pavi-isam nespodra zvaig­znīte … Tā ir mūsu Saule …

Roberts pacēla viņu uz rokām, piecēlās, uz­manīgi apgāja apkārt galdiņam un tikai tad aparātu zaļgani krēslainajā gaismā ierau­dzīja garu cilvēka stāvu krēslā pie darba galda. Viņš satrūkās un apstājās.

—    Es domāju, ka tagad var ieslēgt gais­mu, — cilvēks teica, un Roberts tūlīt saprata, kurš tas ir.

—    Un parādījās trešais, — teica, Taņa. — Laid mani, Robi.

Viņa atbrīvojās un noliecās, lai sameklētu nokritušo kurpi.

—   Ziniet ko, Kamil… — aizkaitināts sāka Roberts.

—  Zinu, — sacīja Kamils.

—    Brīnumi gan, — teica Taņa, vilkdama kājā kurpi. — Nekad neticēšu, ka iedzīvo­tāju blīvums pie mums ir viens cilvēks uz miljona kvadrātkilometru. Vai gribat kafiju?

—  Nē, pateicos, — Kamils atbildēja.

Roberts iededzināja gaismu. Kamils sēdēja,

kā vienmēr, ļoti neērtā, apbrīnojami neestē­tiskā pozā. Kā vienmēr, galvā viņam bija balta plastmasas ķivere, kas aizsedza pieri un ausis, un, kā vienmēr, viņa seja pauda iecietības pilnu garlaicību. Viņa apajajās acīs, kas nekad nemirkšķinājās, nevarēja sa­skatīt ne ziņkāri, ne apjukumu. Gaismas ap­žilbināts, Roberts jautāja:

—  Vai jūs esat šeit vismaz nesen?

—  Nesen. Bet es neskatījos uz jums un ne­klausījos, ko jūs runājāt.

—    Paldies, Kamil, — jautri teica Taņa. Viņa kārtoja matus. — Jūs esat ļoti smalk­jūtīgs.

—   Nesmalkjutīgi ir tikai dīkdieņi, — sa­cīja Kamils.

Roberts sadusmojās.