Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Tik drīz? - Taņa nobrīnījās. Viņa nebija domājusi, ka ķīmiskajā tīritavā tiks galā tik ātri.

Krustmāte Ninele sarauca uzacis.

-Jā, es arī jutos pārsteigta. Starp citu, līdz šim nebiju ievērojusi, ka mūsu ķīmiskajā tīrītavā strādā vieni stos-tekļi.

“Drīz arī šeit dzīvos vieni vienīgi stostekli,” Taņa nosprieda, tomēr nekādos skaidrojumos neielaidās. Krustmātei

Ninelei taču nepatika piegružot smadzenes ar nevajadzīgu informāciju.

No pagaldes atskanēja klusas rejas. Pusotrs Kilometrs, atslābinājies un tāds kā izklaidīgs, gulēja uz paklājiņa, maigi lūkodamies uz tēvoča Hermaņa veco žokejnīcu, kuru vislabākais deputāts parasti mauca galvā gada siltākajā daļā, sargādams pakausi no saules dūriena. Taksim pierē bija puns. blakus žokejnīcai gulēja apgāzts kastrolis.

Svētdien tūlīt pēc brokastīm krustmāte Ninele un Pipa aizbrauca uz klubu spēlēt boulingu. Taņu līdzi neņēma, un viņai arī diez ko negribējās. Pēc pūķbola visas pārējās spēles šķita neinteresantas. Vai tad vispār kaut kas var līdzināties tam brīdim, kad apkārt svilpo vējš, un tu, kontrabasu starp ceļgaliem iespiedusi, šaujies prom no tevi tvarstošā pūķa, bet pēc tam strauji piķē un iemet viņam rīklē liesmudzēsi bumbu vai piparbumbu.

Izmantodama brīdi, kad neviens viņu netraucē, Taņa uzrakstīja atbildes Vaņam Blēdovam un Babam Jagunam. “Pagaidām paslēpšu tās zem paklāja un šonakt nosūtīšu,” viņa nolēma.

Izsaukt kupidonu dienas laikā bija bīstami. Tuklais, spārnotais puišelis sarkanās apakšbiksēs droši vien pievērstu sev truloīdu uzmanību.

Taņa izvilka no dīvāna apakšas ādas futrāli, ar plaukstu noslaucīja no tā putekļus un noklikšķināja senlaicīgo slēdzi. Vāks atkrita vaļā, un meitene ieraudzīja meistara Teofi-la Grotera darināto burvju kontrabasu - šā diženā izgudrotāja un vienmēr neapmierinātā gremžas balss tagad dzīvoja viņas gredzenā.

Tibidohsā Taņa bija trenējusies katru dienu. Tagad pietika tikai palūkoties uz kontrabasu, lai viņa sajustu nepārvaramu kāri atkal izbaudīt lidojuma jūsmu.

“Nūjā, Medūzija un Sardanapals gan mūs brīdināja... Tru-loīdi varot ieraudzīt, un visādas tādas nelaimes... Bet kā lai es pavasari spēlēju pūķbolu, ja tagad nevingrināšos? Vajag tikai uzņemt pareizo augstumu - lai truloīdi nepamana, un viss būs kārtībā. Neviens taču nepētīs mazu plankumiņu debesīs, turklāt ja vēl jāskatās saulē?” Taņai nebija grūti atrast sev attaisnojumus.

Viņa apģērbās, paņēma kontrabasu un izgāja lodžijā.

Bija pats dienas vidus, laiks saulains un auksts. Naktī sasnigušais sniegs dzirkstīja tik spoži, ka iesāpējās acis. Taņa uzsēdās uz kontrabasa, satvēra lociņu ērtāk, nočukstēja: “Skrienulus sadegas!"- un izšķīla no gredzena zaļu dzirksti.

U-u-u-uh!

Lodes ātrumā kontrabass aiztraucās debesīs. Ne jau velti Taņa bija izmantojusi straujākos no visiem lidojuma buramvārdiem. Jau nākamajā mirkli viņa meta līkumus starp daudzstāvu mājām. Kad ievajadzējās izdarīt virāžu, viņa noliecās uz priekšu, ar elkoni stingri apskāva grifu un ar lociņu norādīja kontrabasam virzienu.

Iztēlodamās, ka pakaļ dzenas pretinieka pūķis, Taņa cēlās vertikāli gaisā, lai tūlīt kā akmens kristu lejup, vairoties no pūķa uzbrukumiem. Viņai jau sen bija gribējies iemēģināt paņēmienu, kuru Svilpis O. I.upis - melnais mags un viņu komandas treneris - dēvēja par “momentāno apsvie-dienu”.

“Momentāno apsviedienu” varēja izmantot, bēgot no

pretinieka pūķa; vajadzēja veikli apgriezties otrādi uz sava instrumenta un, lidojot atmuguriski, iemest bumbu tieši pūķa atplestajā rīklē. Pēc tam vajadzēja strauji atliekties atpakaļ un doties piķējošā lidojumā.

Izklausījās vienkārši, bet vārdos jau viss ir vienkārši; īstenībā šādi apgriezties un turklāt vēl pamanīties nepazaudēt lociņu - tas bija gandrīz nereāli. Un tad vēl pēc bumbas iemešanas izvairīties no liesmām, kuras pūķis noteikti izpūtīs, un nolidot pikējumā mazu gabaliņu virs zemes, neietriecoties tajā...

“Babam Jagunam nu gan būtu ko brīnīties, ja man izdotos! Jo īpaši spēles laikā. Viņam mute paliktu vaļā. Un Zār-ciene? Viņa aiz skaudības apkodītu sev visus nagus kopā ar pirkstiem!” Taņa aizsapņojās.

Viņa neatlaidīgi pūlējās tikt galā ar “momentāno apsvie-dienu”, bet pēc katra neveiksmīgā mēģinājuma bija spiesta atzīt, ka apgriešanās laikā nav iespējams noturēt lociņu taisni. Kontrabass sāka svaidīties un zaudēja ātrumu, un tātad, ja tuvumā atrastos pūķis, Taņa noteikti jau būtu nokļuvusi viņam rīklē.

“Un ja tagad man piespēlētu bumbu? Droši vien es uzmestu to taisni tiesnesim uz galvas. Bet tiesnešiem ļoti nepatīk, ja viņus no augšas apmētā ar bumbām, turklāt ja vēl pagadās piparbumba...” Taņa prātoja.

Pēc divdesmit treniņa minūtēm viņa bija pārliecinājusies, ka traukties uz kontrabasa atmuguriski spēj tikai retais. Lai to paveiktu, vajadzēja būt vai nu dzimušam pūķ-bolistam, vai vājprātīgajam - jo kurš gan cits uzdrīkstēsies lidot “uz aklo”, labākajā gadījumā tikai aptuveni nojaušot,

kas notiek tev aiz muguras? Aukstā gaisa strāvas cenšas tevi nogrūst no instrumenta, bet aiz muguras nez no kurienes uzrodas celtņa strēle vai daudzstāvu nams.