Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Šai universālajai ziedei pret apdegumiem bija tikai viena nepilnība - protams, ja neņēma vērā tās pretīgo smaku, pietika netīšām pieskarties tai ar mēles galiņu, lai nelaimīgais spēlētājs pārvērstos par vampīru. Pārvērtība bija acumirklīga un neatgriezeniska. Tieši tāpēc vampīru komandai nekad nepietrūka labu spēlētāju. Bet kur lai truloīdu pasaulē sadabū vampīra žulti? Diez, ko teiktu tēvocis Hermanis, ja Taņa joka pēc palūgtu, lai viņš aizskrien uz aptieku pēc šīs ziedes?

Nodārdēja ar dzelzi apsistās nama parādes durvis. Neatlaidīgi vilkdama sev līdzi sakumpušu pusaudzi ar plāksteri uz pieres, laukā iznāca dāma kažokādas cepurē.

Pamanījusi Taņu, dāma apstājās un jūsmīgi teica:

- Miša, paskaties, cik laba meitenīte! Viņa spēlē kontrabasu pat sala laikā uz ielas! Bet tevi ar koku nevar aizdzīt uz mūzikas skolu!

- Liecies mierā! Viņa ir zubrītāja! Nojūgusies teicamniece! - nošņāca pusaudzis, nikni šķielēdams uz Taņu.

Par spīti situācijas bezjēdzībai, par spīti tam, ka viņu tikko kāds mēģināja nogalināt, par spīti tam, ka plauksta bija apsvilināta un zābaki piesmēlušies ar ūdeni, - tam visam par spīti Taņa skaļi iesmējās.

3.Pēdas uz griestiem

Kad Taņa beidzot bija aizstiepusi kontrabasu līdz Stul-bovu dzīvoklim, ceļgali viņai drebēja aiz noguruma, lai būtu droša, ka mājās joprojām neviena nav, viņa pāris reižu enerģiski piezvanīja pie durvīm. Tā kā neviens neatsaucās, meitene nolēma, ka var atļauties izmantot maģiju. Bailīgi palūkojusies uz kaimiņa - štāba ģenerāļa Kotletova - dzīvokli (šis ģenerālis armijā bija atbildīgais par zobu sukām, un viņam ļoti patika glūnēt pa durvju actiņu), Taņa nočukstēja: “Miglus ielienius!” - un atmuguriski ieslīdēja dzīvoklī.

Nokļuvusi otrpus durvīm, Taņa jau grasījās tās atvērt, lai ievilktu iekšā arī kontrabasu, bet tad viņai kaut kas uzpilēja uz degungala. Taņa automātiski noslaucīja pilienu ar plaukstu, tad paskatījās uz savu roku - un pēkšņi viņai aizžņaudzās kakls. Plauksta bija notriepta ar kaut ko sarkanu un lipīgu. Palūkojusies augšup, viņa uz griestiem ieraudzīja lielus, sarkanus pēdu nospiedumus, kas veda uz krustmātes Nineles un tēvoča Hermaņa guļamistabu. Meitenei kļuva baisi.

Piesardzīgi aizlavījusies līdz guļamistabai, viņa ieraudzīja... Poručiku Rževski, kurš ar galvu uz leju pastaigājās pa griestiem. Rēga zābaku zoles bija notrieptas ar kečupu; pamatīgu kečupa pudeli Poručiks joprojām turēja rokā.

Taņai ieskrienot istabā, Poručiks izlaida pudeli no rokām, un tā ar skaļu plakšķi ietriecās paklājā tieši pie meitenes kājām.

- Netrāpīju! Padod man to kečupu, es metīšu vēlreiz! Un pati nekusties no vielas! - Poručiks komandēja.

Taņai sāka zust savaldība. Ko teiks Stulbovi, kad, atgriezušies mājās, netīšām pablenzīs uz griestiem? Kuru viņi vainos? Varbūt Pipu? Nē, kur nu. Viņu Pipudte varētu kaut vai Kremli uzspert gaisā, Stulbovus tas tikai sajūsminātu.

- Kur tu ej? - Poručiks atkal ieaurojās. - Nejaukais skuķi, es taču teicu, lai tu paliec, kur esi! Rota - tēmēt! Zalvi pa Taņām Groterēm!

- Tūlīt tu man redzēsi zalvi! Dzirkstusfrontus!- iekliedzās Taņa, pašaudama gaisā roku.

Zaļa kaujas dzirksts izlidoja no gredzena un atsitās pret rēgu. Poručiks ievaidējās un nogāzās no griestiem uz tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles gultas.

- Ai nē, tikai ne to... Nu ko tu izdarīji? Esmu nāvīgi ievainots! Mirstu! - Poručiks šņukstēja, ar plaukstu spiezdams ciet ievainojumu vēderā, no kura tievā strūkliņā sūcās zilgani dūmi. - Ko tagad sacīs Sardanapals, ko teiks Medūzija? Es tūdaļ izgaisīšu! Man gals klāt. Vēl viena minūte - un manis vairs nebūs!

Viņš kļuva arvien caurspīdīgāks un caurspīdīgāks, un raucās arvien sīkāks.

- Es... es tā negribēju... - Taņa samulsa.

- Лк tu negribēji... - vaidēja kūstošais rēgs. - Negribēji un tomēr noslepkavoji mani - dumju, nekaitīgu spociņu, kurš nevienam nevēlēja ļaunu... Vai tiešām es nekad vairs neieraudzīšu dzimto Tibidohsu, nesaklausīšu okeāna viļņu šalkas?

Poručiks Rževskis palūkojās uz Taņu ar pārmetuma pilnu skatienu. Viņa bezmiesīgā roka, viegla kā vēja pūsma, netverami pieskārās meitenes plaukstai.

Taņai acīs sariesās asaras.

- Piedod, es negribēju... Ko lai tagad iesāk? - viņa iesaucās.

- Ko tur vairs var iesākt, - gārdza rēgs. - Tikai atceries vienu: mūsu duelis nebija godīgs! Un ņem vērā: es neesmu ar mieru mirt vienatnē. Man vēl atlicis pēdējais šāviens!

Pēc šā paziņojuma Poručiks Rževskis tāpat vien no zila gaisa paķēra milzīgu ložmetēju, paslējās uz elkoņa un sāka garām kārtām apšaudīt Taņu. Pa istabu lidoja rēgainas patronu čaulītes. Nekādu citu postu šī apšaude nenodarīja.

- Tra-ta-ta-ta! Pēdējais šāviens... Un vēl viens pēdējais... Pēdējās desmit aptveres! Puškins izsmērē Dantesu gar sienu! - auroja Poručiks, ar katru mirkli kļūdams arvien dzīve-līgāks.

Otrpus sienas mītošais ģenerālis Kotletovs no spalgās dārdoņas pamodās, nokrita no dīvāna un palīda zem galda. Pusmiegā viņam šķita, ka sācies karš un ienaidnieka izpletņu lēcēji zog no viņa lodžijas kārbas ar zobu sukām un zobu pastu.