Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Bet rēgs, pilnībā atguvis mundrumu, aizmeta prom lož-

metēju un sāka lēkāt pa gultas pārsegu, laizdams ārā no spilvena spalvas. Noraudājusies Taņa nespēja atgūties no izbrīna.

- Nē, jūs tikai paskatieties uz šo dumiķi: viņa noticēja, ka rēgu var nonāvēt! Vai tad iespējams nogalināt rēgu? bet šī noticēja! - ķiķināja Poručiks Rževskis.

Taņa jau bija nomierinājusies un apjēgusi, ka kaujas dzirksts nav nodarījusi rēgam nekā ļauna. Rēgu aizbaidīšanai vajadzēja lietot buramvārdus “Škicus šmaukusi”. Taņa jau grasījās tos pateikt, bet tad nolēma, ka vispirms jānoskaidro, kā rēgiem izdevies tikt brīvībā.

- Kāpēc jūs neesat čemodānā? - viņa vaicāja.

- Tāpēc, ka no čemodāna mūs izsvieda. Izsvieda laukā -nekautrīgi, neievērojot nekādas pieklājības normas! - no skapja atskanēja žēlabaina balss. Cauri skapja durvīm izslīdēja Neizārstētā Dāma.

Ap kaklu viņai plīvoja krustmātes Nineles ceriņkrāsas šalle, bet deguntiņu, kurš bija piesarcis no raudāšanas, klāja kaut kas līdzīgs pūderim. Šķita, ka ciešanu mocītā Dāma bāzusi degunu paciņās ar pulveri pret kodēm.

- Kas jūs izsvieda no čemodāna? - Taņa žigli uzdeva jautājumu.

Ar Neizārstēto Dāmu viņa centās sarunāties pēc iespējas mazāk, jo Dāma ar savu pļāpību varēja aizrunāt līdz. nāvei jebkuru.

Neizārstētā Dāma saviebās.

- Vai tiešām tu vēlies to zināt? Nu, ja tas tev tik svarīgi... Tā bija ārkārtīgi nepatīkama meitene ar tuklu seju. Viņa neko negribēja dzirdēt par manu čūlu. Un cik pretīgi viņa spiedz! Ja es būtu dzīva, tad, dzirdot šos spiedzienus, mani noteikti piemeklētu infarkts. Bet laimīgā kārtā esmu jau mi-aisi...

- Pipa! Tātad viņa izlaida jūs laukā! - Taņa iesaucās.

Nu viņa saprata, kā viss noticis. Pipa bija atgriezusies

mājās viena pati, bez krustmātes Nineles, un beidzot tikusi klāt čemodānam.

- Kolosāli! Jūs nu gan esat izdarījuši man labu pakalpojumu! - sarūgtināta secināja Taņa. - Un Pipa tagad droši vien jau skrien uz boulinga klubu, lai visu izpļāpātu krustmātei Ninelei.

- Nekā tamlīdzīga! Nekur viņa neskrien. Viņa nobijās un tagad tup mūsu čemodānā. Tā taču ir vienīgā vieta, kur mēs nevaram iekļūt, jo netiekam cauri Mīnotaura ādai, -pavēstīja Neizārstētā Dāma.

- Ko? Pipa sēž čemodānā? - Taņa neticēja savām ausīm.

Viņa pieskrēja pie dīvāna. Sardanapala personiskā zīmoga nospiedums kūļājās vienā stieplītē. Par laimi, pats zīmogs bija vesels. Ādas čemodānā kāds klusītēm šņākuļoja.

- Vai tagad tu tici, ka viņa ir tur? - apvaicājās Pomčiks Rževskis. - Viņa noslēpās, kad es - ha-ha! - palūdzu sakārtot duncīšus man mugurā. Brīžam mēs pagaudojam, lai viņai nepaliek garš laiks. Paklausies!

Izdvešot asinis stindzinošus vaidus, rēgs ņēmās lidināties virs čemodāna. Čemodāns vispirms iedrebējās, tad sāka palēkties. Tēvoča Hermaņa meitiņa spiedza.

- Rževski! Atstāj viņu mierā, vai dzirdi! - Taņa pavēlēja. Viņa noprata, ka Pipa no šausmām var nojūgties. Truloīdiem nav ieteicams tikties ar rēgiem.

Bet Poručiks nemaz netaisījās likties mierā. Jo augstāki kļuva čemodāna palēcieni, jo vairāk viņš aizrāvās ar šo rotaļu. Viņš pat sāka šļakstīt uz sienām kečupu, vaidēdams: “Asinis! Asinis it visur!”

- Izbeidz! Škicus šmaukusi - Taņa saniknojusies iesaucās.

Atskanēja skaļš, dobjš čāpstiens, un Poručiks iesūcās grīdā. Neizārstētā Dāma pārvērtās par pelēku miglu un steigšus ieslīdēja vāzē.

- Tā nedrīkst apieties ar rēgiem. Te ir tik daudz putekļu. Man... apčī!... sākas al... apčī!... alerģija! - vāze tūdaļ ievaimanājās.

Čemodāns bija beidzis lēkāt. Tas, kurš tajā sēdēja, ieklausījās, kas apkārt notiek.

- Pipa, lien ārā! Citādi vēl nosmaksi! - teica Taņa.

- Nelīdīšu! Tu esi visā vainīga! Nolādētā ragana! Tevi vajag sadedzināt uz sārta! - no čemodāna atsaucās Pipa, vienlaikus pamanīdamās šņukstēt un nikni šņākt.

Taņai uznāca dusmas. Stulbovu meitiņa arī tagad negrasījās atteikties no sava ierastā repertuāra.

- Lien ārā, un žiglāk! Vai tevi kāds lūdza skatīties manā čemodānā? Vai tad es kādreiz rakņājos tavās mantās?

- Kas tur pavisam? Šis ir mans dzīvoklis, manu vecāku dzīvoklis. Un visas mantas arī ir manas, tev te nekas nepieder... LJ-ū-ū! Man bail! Mu-u-uļķe! - Pēkšņi Pipas balss aizlūza un viņa sāka raudāt.

Taņai aizkrita ausis. Poručiks Rževskis ar savu baismīgo gaudošanu salīdzinājumā ar Pipu bija nožēlojams diletants.

eo

Vāzē ielīdusī Neizārstētā Dāma tobrīd klāstīja par savu kārtējo ligu. Saklausījusi Pipas raudāšanu, Dāma nolēma, ka Pipa jūt viņai līdzi, un izplūda asarās.

- Kā mani tas aizkustina! Nekad nebūtu domājusi, ka stāsts par tulznu uz manas pēdas tevi tā satrauks. Tu vismaz neesi līdzīga visiem šiem bezjūtīgajiem ēzeļiem! - Dāma šņukstēja.

No gaiteņa piesardzīgi izpeldēja Poručiks Rževskis, jau paguvis atjēgties no aizbaidīšanas buramvārdu iedarbības. Šoreiz nenogurdināmais rēgs bija ietērpies zilā uzsvārcī un rokā turēja slotu. Taņa noprata, ka viņš ielūkojies skapītī, kur savus darbarīkus glabāja Stulbovu mājkalpotāja, - viņa nāca uzkopt dzīvokli trīsreiz nedēļā.