Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Nonācis galējā apmulsumā, deputāts sāka ņemt nost no sienas aso jataganu, kurš viņam bija uzdāvināts kādā Turcijas vēstniecības ballē. Rokas Hermanim nevis tikai trīcēja, bet raustījās. Taņa saprata, ka vēl pēc mirkļa vienas kašķīgas krustmātes vietā viņai būs divas. Melnie Aizkari priekšnojautās ļauni ķiķināja.

- 11ERMANI! Griez pušu! - atkal iebļāvās krustmāte Ninele, valstīdamās pa gultu kā melna kūniņa. Varēja noprast, ka viņai nav ne mazākā priekšstata par briesmām, kādas viņai draud. Viņa baidījās no aizkariem, kaut gan vajadzēja baidīties no tēvoča Hermaņa.

Pats labākais deputāts izbolīja acis un atvēza jataganu. Viņa acīs zibsnīja neprāts. Taņa saprata, ka nedrīkst kavēties ne mirkli.

“Škicus šmaukusi ’’Taņa paklusi nomurmināja, nemanāmi izšķiļot no gredzena zaļo dzirksti.

Šie vienkāršie, bieži lietotie buramvārdi lieliski palīdz gan pret rēgiem, gan pret primitīviem bioloģiskajiem vampīriem - tādiem kā Melnie Aizkari. Ne jau velti Medūzija saviem skolēniem iemācīja šo zinti jau pirmajā moškzini-bas stundā. Aizkari tūdaļ atslāba, un krustmāte Ninele varēja iztīties laukā.

- Uf! Es atkal varu ievilkt elpu! - nopriecājās krustmāte. Taču tūlīt pēc tam viņa atkal iespiedzās, ieraudzījusi tēvoci Hermani ar aizmiegtām acīm un atvēztu jataganu.

Stulbovs bija ļoti bāls un apņēmīgs, diemžēl viņu kratīja tik stipri drebuļi, ka spožais asmens raustījās viņa rokās, neapšaubāmi apdraudēdams gan pašu tēvoci Hermani, gan citus apkārtējos.

Turpmākās piecas minūtes pagāja, atbruņojot pašu labāko deputātu un atliekot jataganu atpakaļ maksti.

- Kas tas bija? Nūjā... Es nebiju piekārusi aizkarus pietiekami droši. Tie nokrita un aptinās man apkārt, un es gandrīz nosmakti... Un tomēr - kā tie aizkari varēja nokrist tik tālu no loga? - stenēja krustmāte Ninele, izvilkdama no naktsgaldiņa atvilktni ar zālēm.

Taņa noprata, ka krustmāte jūtas neērti, jo meitēns viņu redzējis tik muļķīgos apstākļos.

Taņa gribēja paskaidrot, ka Melnie Aizkari nekad nevienu nežņaudz. Šie Aizkari tikai noglūn cilvēku sapņus un pēc tam augām dienām rāda tos citiem. Bet tēvocis Hermanis neļāva Taņai ne muti atvērt. Atjēdzies un atklājis, ka Taņa stāv viņu guļamistabā, tēvocis Hermanis sāka lēkāt un bļaut:

- Ko tu te stāvi? Marš gulēt, kamēr neesmu tevi nodevis patversmē! Kas tev tas par ieradumu - nakti blandīties pa dzīvokli?

- Paskatieties turp, - teica Taņa, rādīdama uz krustmāti Nineli.

Tēvocis Hermanis pagriezās.

- Pagaidi, Ninellt, tu taču dzer jau trešo baldrijāņu pudelīti! Tā jau var nomierināties līdz nāvei! - viņš satraucās.

- Es drebu vienā drebēšanā, - apsaldētā balsī teica krustmāte Ninele.

Tēvocis Hermanis satvēra Taņas plecus un izstūma viņu laukā no istabas. Bet vēl pirms durvju aizciršanās meitene paguva ieraudzīt, ka Melnie Aizkari rāda, kā zilas kotletes ar ķepiņām dejo riņķa danci apkārt milzīgai eglei, kurai stumbrs no desas un zari no cīsiņiem... Tad tādi sapņi rādī-

jās krustmātei Ninelei, kas jau trešo nedēļu neveiksmīgi pūlējās ielīst savā jaunajā balles kleitā!

Taņa pieklaudzināja ar pirkstu kauliņiem pie pieres un atgriezās uz dīvāna. Prātodama par to, kādi tie Stulbovi tomēr ir dulburi, viņa jau grasījās laisties miegā, bet pēkšņi kāds uzstājīgi sāka klauvēt pie vēdlodziņa.

Gaisā aiz loga plivinājās Uts pats iepriekšējais kupido-niņš, kurš neticami ātri - pa vienu vienīgu nakti - bija paguvis aizlidot līdz Tibidohsai un atgriezties.

Šoreiz kupidoniņš bija labāk piemērojies aukstajam klimatam un aptinis ap kaklu zilu šalli. Apmaiņā pret Sarda-napala vēstuli Taņa izsniedza viņam trīs cepumus un vienu ievārījuma burciņu. Kupidoniņš nošņaukājās, savilka seju lietišķā grimasē un aizlidoja.

Taņa atvēra aploksni.

“Mīļā Taņa!" rakstīja Sardanapals. ‘‘Rakstu Ten atbildi bez liekas kavēšanās, kamēr šis spārnotais blēdītis grauž cepumus, piebirdinādams visu grīdu... Protams, es saprotu, ka Tev gribās pēc iespējas ātrāk atgriezties Tibidohsā, taču remonts vēl nav pabeigts. Daudzas plaisas pagrabā vēl nav aiztaisītas, no pieciem sagruvušajiem torņiem pagaidām atjaunoti tikai trīs... Turklāt ar spēkavīriem ir liela noņemšanās. Vakar Ūsainis saderējis apēda veselu maisu cementa un tagad gul magpunktā ar šaušalīgu aizcietējamu. Jage nekādi netiek skaidrībā, kā viņam palīdzēt. Starp citu, Medū-zija ari nesen veselu dienu nogulēja magpunktā, mocīdamās ar stiprām galvassāpēm. Lietā pārslodze liek sevi man it, turklāt vēl mošķi rada visādus kavēkļus.

Un vēl viens jau nums, kurš Tev droši vien liksies interesants. Vakarnakt tavs draugs Babs Jaguns mēģināja nokļūt līdz aizslēgtajām kāpnēm. Viņam izdevās aizlavīties garām ciklopiem, bet viņš bija piemirsis par Neslavja Melkuļa aiz-sargzintēm...

Tagad Babs Jaguns visu laiku pavada savā istabā, jo ar vardes kājām jau izir tikai lēkāt... Ceru, ka Tu mācīsies no šā piemēra. Neslavis, kura zinlēm Babs Jaguns uzskrēja virsū, apgalvo, ka vardes kājiņas Jagunam palikšot aptuveni nedēļu vai divas, taču, ja mēģināšot lāstu noņemt agrāk, tās varot palikt arī uz mūžu.

Tā, Taņa! Tagad par vissva rīgāko.