Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Dienas pirms skolas brīvlaika vienmēr šķiet īpaši garas, un stundas - īpaši bezjēdzīgas. Sekunžu rādītājs līp pie ciparnīcas, bet uz minūšu rādītāju labāk vispār neskatīties, citādi sāks likties, ka tas kāpjas atpakaļ. Nesen sakritušais biezais sniegs pārvēršas šķīdonī, pēc tam vēlreiz sasnieg sniegs, un vēlreiz sākas slapjdraņķis. Viena vienīga garlaicība, un cauri. Garlaicība gan ārā, gan iekšā.

Pāris reižu Taņa izlaida rēgus no čemodāna. Taču arī rēgi bija tādi kā sadrūmuši. Poručiks skumīgi šķindināja savus dunčus, bet Neizārstētā Dāma sūdzējās par veselību gandrīz divreiz mazāk nekā parasti - un tas šķita aizdomīgi.

- Kas jums lēcies? Apvainojušies esat, vai? Es taču ļauju jums izklaidēties, - Taņa centās tikt skaidrībā.

- Un to tu sauc par izklaidēšanos - iebāzt degunu tavas krustmātes pūdernīcā vai sasiet jūrnieka mezglā tēvoča

Hermaņa kaklasaiti? Ha, ha un vēlreiz ha! Vai tad tu nezini, ka drīz būs Jaungads? - negribīgi noburkšķēja Poručiks.

- Tas taču ir jauki! Priecāties vajadzētu! Lai nu kādi, tomēr svētki! - izbrīnījusies atbildēja Taņa.

Rēgs sašutumā sāka ņirbēt, it kā Taņa būtu pateikusi galīgas aplamības.

- Par ko lai mēs priecājamies? Vai par to, ka Vecgada nakti vienmēr atnāk Rēgu Karalis un nogalina kādu no mums... Brīnišķīgs iemesls līksmībai! Mani vienmēr sajūsmina cilvēku neizglītotība.

- Rēgu Karalis? - Taņa neizpratnē pārvaicāja. - Rēgi taču ir nemirstīgi, kā tad tos var nogalināt?

- Daudz jau nu tu saproti! - Poručiks pasmīnēja. - Nemirstīgi, nu kā tad! Bet kāpēc vajadzēja sadurt dunčus man mugurā? Vienreiz neveikli pajokojies - un lūdzu! Divpadsmit galda naži un viens kinžals... Vai tad nevarēja paskaidrot, kas un kā? Pateikt, ka nedrīkst likt kājas uz galda un balles zālē svaidīties ar kotletēm? Tiesa, toreiz gan es vēl biju dzīvs, bet kāda tur starpība?

Poručika teiktais Taņu ieinteresēja. Viņa pirmo reizi dzirdēja par traģiskajiem apstākļiem, kuros Rževskis kļuvis par rēgu.

Bet Neizārstētajai Dāmai ari gribējās parunāties, un viņa Poručiku pārtrauca.

- Viņam taisnība! - ar termometru bakstīdama sev ausi, Dāma iesaucās. - Nemirstīgs ir vienīgi tas, kurš nekad nav dzimis. Jā, atšķirībā no tā dēvētajiem dzīvajiem mūs nevar uzdurt uz zobena vai nosist ar ķieģeli! Mums nav jābaidās no iesnām, un mēs spējam iziet cauri gandrīz visām sienām

un citiem šķēršļiem. Bet Rēgu Karalim pieder neierobežota vara pār mums. Reizi gadā viens no mums izgaist, un viņa vietā uzrodas jauns rēgs. Protams, izgaist nevienam negribas. Pat es, kaut gan mokos ar tik daudzām kaitēm... ap-čī... vēlētos vēl padzīvot...

Dāma palūkojās apkārt ar izmisušu skatienu.

- Ja vismaz vēl justu līdzi kaut jel - atvainojiet par izteicienu - pēdējā cūka! - Viņa novaidējās. - Kaut jel reizi kāds no rīta būtu man pajautājis: “Kā jūties, mīļumiņ? Vai kaulus nelauž? Vai deniņos nepukst?” Nē, kur nu - visi tikai mūk projām, tiklīdz es parādos. Viebjas, kā spitālīgo ieraudzījuši!

Sapratis, ka viņa līdzbiedru atkal sāk gaudu stāstus, Poručiks ar skaļu šmakstienu iesūcās grīdā. Aptuveni pēc minūtes viņa galva, piesardzīgi atskatīdamās, parādījās puķupodā.

- Nu lūk... Tātad Rēgu Karalis. Tibidohsā Vecgada naktī mēs vienmēr slēpāmies, bet tik un tā kāds no mums pagaisa. Pagājušo gadu nozuda Trakais Vectētiņš... Tas bija diezgan baigs spociņš, galīgi prātu izkūkojis. Visu laiku skraidelēja un kaut ko meklēja. Neko negribēja dzirdēt par manu migrēnu un deguna polipiem, - Neizārstētā Dāma turpināja ar tik rūgtu pārmetumu balsī, it kā tieši viņas neuzklausīšana būtu Vectētiņa pazušanas iemesls.

- Ko tad viņš meklēja? - Taņā pamodās ziņkāre.

- Trakais Vectētiņš? - pārjautāja Poručiks. - Vai nu apslēptos dārgumus, vai ko citu... Vispār viņš bija ārkārtīgi nerunīgs. Tikai staigāja cauri mūriem un vienmēr kaut kur pazuda. Trīssimt gadu laikā neviens nebija dzirdējis viņa balsi.

Tiesa gan, klīda baumas, ka viņš vienīgais zinot, kur ir durvis uz Izgaistošo stāvu - tādas durvis, pa kurām var arī atgriezties atpakaļ.

Taņa paliecās uz priekšu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu. Nu jau otro reizi viņai kāds stāstīja par Izgaistošo stāvu. Tātad turp ved ari drošs ceļš.

- Ko tu dari, Rževski? - izbīlī iekliedzās Dāma. - Kāpēc tu viņai to saki? Tas taču ir noslēpums... Visu rēgu kopējais noslēpums! Ja Karalis uzzinās, ka tu izpļāpājies, viņš vispirms atsūtīs tev zīmi, bet pēc tam...

- Nejaucies pa vidu, zaķapastala! Neko tādu es viņai nepateicu! Kā es varu viņai izstāstīt par durvīm, ja pats nezinu, kur tās ir! - Poručiks noburkšķēja.

Rževskis centās tēlot brašuli, tomēr varēja manīt, ka viņš stipri vien zaudējis drosmi.

Drīz vien Poručiks pārvērtās par dūmu strūkliņu un ienira čemodānā. Neizārstētā Dāma, joprojām žēlodamās, viņam sekoja. Taņa saprata, ka vairāk neko no viņiem neizdabūs, un aizvēra čemodānu.