Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņa tā arī nekad neuzzināja, ko Pipa toreiz izdomāja un paskaidroja vecākiem, kas noticis ar dzīvokli un kurš sarīkojis tādu grautiņu, bet nekādas nepatikšanas Taņa nepiedzīvoja. Droši vien Pipa visu vainu uzgrūda kādai no savām draudzenēm, jo par rēgiem netika minēts ne vārds. Stulbovi izsauca apmetēju brigādi, lai steidzīgi savestu griestus kārtībā.

Tēvocis Hermanis apmierināts smīkņāja un vispār izturējās laipnāk nekā parasti. Bija paredzēts, ka pēc nedēļas pie viņa ieradīsies televīzijas ļaudis, lai uzfilmētu vislabāko deputātu ģimenes lokā. Stulbovs sāka gatavoties jau laikus: spoguļa priekšā iestudēja mīlīgu smaidiņu un, pārliecināts, ka neviens viņu nedzird, tualetē izmēģināja svinīgās uzrunas. Taņa skaidri dzirdēja, kā viņš, nolaizdams ūdeni, atkārto: “Hermanis Ņikitičs Stulbovs... Un šī ir mana ģimene! Laipni lūdzu mūsu viesmīlīgajās mājās!”

Bet Taņai Stulbovs pavēstīja:

- Pie mums viesosies pats Nikolajs Iznirovs, raidījuma “Ģimenes tikšanās” vadītājs. Ņem to vērā, jo tev arī vajadzēs piedalīties filmēšanā! Es televīzijas cilvēkus jau brīdināju, ka esmu pieņēmis par audžumeitu slikti audzinātu bāreni. Tu viņiem liecies interesanta, tāpēc papūlies sevi parādīt no labākās puses. Lai tu neaizpļāpātos, tev vajadzēs turēt klēpi taksi.

- Manis pēc kaut vai trus... trīs taksus, - pamanījusi, kā pietvīkst tēvocis Hermanis, Taņa steigšus pārlaboja iesākto teikumu.

Stulbova skaidrojumos Taņa nemaz necentās ieklausīties, jo jutās pārliecināta, ka pēc nedēļas vairs nemitināsies šai dzīvoklī. Šonakt viņa nosūtīs vēstuli, bet rit vai parīt Sar-danapals atļaus viņai atgriezties Tibidohsā. Citādi nemaz nevar būt.

Kad Stulbovi bija aizmiguši, Taņa piesardzīgi ieslēdza lampu un sāka sacerēt vēstuli akadēmiķim.

“Nedrīkst viņu pārāk uztraukt,” ar troksni izraujot no klades dubultlapu, prātoja meitene. “Jāsāk it kā starp citu...”

“Labdien, mīļais Sardanapal! Jūs lūdzāt, lai uzrakstu, kā man klājas, kā mācos un kāds ir mans noskaņojums. Mācos diezgan draņķīgi; jūs taču pats zināt, kādas ir tmloīdu mācību grāmatas. Viena cienīga garlaicība, nevis grāmatas. Pa klasi nelidinās, un bildītes tajās neatdzīvojas...

Bet klājas man slikti- šodien mani mēģināja nogalināt. Kāds ar kaujas dzirksti aizdedzināja lociņu, kad es vingrinājos “momentānajā apsviedienā ”. Bet jūs neuztraucieties, jo noskaņojums man ir normāls. Stulbovi man pārāk nekrīt uz nerviem. Tas ir, vispār jau krīt, bet dzīvot var.

Rēgi jūtas labi. Nesen viņi Pipu bija iedzinuši čemodānā. Рфа pati vainīga, jo neviens viņai nelūdza bāzt degunu, kur nevajag. Melnos Aizkarus krustmāte Ninele nodeva ķīmiskajā tīrītavā (šausmas, cik. Aizkari pēc tam bija nikni!) un piekāra savā guļamistabā...

Jūs noteikti liksiet man atgriezties Tibidohsā. Bet lidojumam man vajadzīgs jauns lociņš.

Ceru uz drīzu tikšanos.

Ar cieņu Taņa Grotere”

Pielikusi punktu. Taņa piespieda pie vēstules savu gredzenu. Viņa ne reizi vien bija redzējusi tā parakstāmies pieaugušos buivjus. Teofila Grotera gredzens apmierināts no-kremšķinājās un atstāja graciozu nospiedumu, turklāt skaidri varēja manīt, kādu baudu viņam tas sagādā. Gredzens veiksmīgi iztika bez tintes spilventiņa.

Taņa ar īpašu svilpienu ataicināja pie sevis kupidoniņu un atdeva viņam aploksni. Kupidoniņš sabēra savā pastnie-

ka somā puspaciņu cepumu “Alfabēts” un aizlidoja, steidzīgi plivinādams spārneļus un gāzdamies iekšā gaisa bedrēs.

Taņa pagurusi atkrita uz dīvāna. Apsvilinātā plauksta sāpēja, acu priekšā lēkāja juceklīgu atmiņu dzirksteles. Kontrabass... lociņš... stāvs oranžā apmetnī... dunči Poručika mugurā... mīļotās māšeles violetās pinnes... ak... traks var palikt.

“Drīz tam visam pienāks gals,” nosprieda Taņa. Nevar taču būt, ka Sardanapals, saņēmis šādu vēstuli, neatļaus viņai atgriezties Tibidohsā. Un tātad - ardievu, Stulbovi! hsi sveicināta, burvestību skola!

4.Trīsdesmit četri ugunsdzēsēji

Reizēm ir patīkami pamosties nakts vidū. Pagulēt, pa-blenzt griestos, paprātot par visu ko nebūtisku. Varbūt pat pasēdēt virtuvē un slepus izdzert tasīti kakao. Taču ar vienu noteikumu... Ja vien tu пера mosties no krustmātes Ni-neles baismīgā kliedziena, kā tas rīta agrumā atgadījās ar Taņu.

Taņa uzslējās sēdus uz dīvāna. Pusmiegā viņa nekādi nevarēja aptvert, kas un kāpēc tur klaigā. Beidzot atjēgu-sies, viņa pielēca kājās un skrēja uz krustmātes Nineles guļamistabu. Pārbiedētā krustmāte Ninele aiz šausmām bļāva un spārdījās, un Melnie Aizkari bija pārklājuši viņu no galvas līdz kājām. Tēvocis Hermanis lēkāja gar gultu kā nejēga kazlēns, nesaprazdams, no kura gala ķerties klāt, un vispār tikai aptuveni iztēlodamies, kas tur īsti notiek. Vēl pēc nepilnas minūtes krustmāte Ninele sāka līdzināties retas tauriņu šķirnes kokonam.

» i

- Hermani! Dari taču kaut ko! Pārgriez tos, es smoku nost! Ātrāk! - kliedza krustmāte Ninele.