Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Nedēļu pirms ziemas brīvdienām gripa pieveica uzreiz divas skolotājas - krievu valodas un ģeogrāfijas pasniedzēju. Aizpildot tukšumus stundu sarakstā, mācību pārzinis ieplānoja tik daudz matemātikas, ka smadzenēs visiem sāka ņirbēt veselie skaitļi un daļskaitļi, iksi un igreki.

Matemātikas skolotājs Igors Valentinovičs bija patiesi šaušalīgs tips. Ar savu milzīgo augumu, zilgano degunu un vienmēr sabužināto matu ezīti viņš mazliet atgādināja Heig-

to Grifu. Vienīgi smirdēja viņš nevis pēc maitas, bet tikai pēc ausu sēra. Taņa bija pārliecināta, ka viņš noteikti iepatiktos profesoram Blaktam, Tibidohsas “tumšās” nodaļas priekšniekam.

Visvairāk Igors Valentinovičs ienīda neprecīzas atbildes un jokus. Par niecīgāko atkāpi no saviem noteikumiem viņš lika divniekus. Un noteikumu viņš bija izgudrojis neticami daudz. Atkāpei no burtnīcas malas vajadzēja būt tieši četras rūtiņas platai. Cirkulim vajadzēja gulēt pa labi no lineāla. Penālī vajadzēja atrasties diviem parastajiem zīmuļiem, turklāt katram noasinātam no abiem galiem. Grāmatai vajadzēja būt novietotai uz paliktņa. Dienasgrāmatai vajadzēja būt noliktai blakus matemātikas grāmatai, turklāt atšķirtai tajā lappusē, kurā parasti ieraksta piezīmes. Roku vajadzēja celt perpendikulāri solam. Un tā līdz bezgalībai. Un pēdējais, pats neizpildāmākais noteikums: atcerēties visus šos noteikumus no galvas...

Igora Valentinoviča stundās valdīja nāves klusums. Ja kāds skolēns netīšām iekāsējās, tas tūdaļ bailīgi ierāva galvu plecos.

Todien matemātiķim nez kāpēc bija īpaši slikta oma. Drūmi sasveicinājies, viņš uzrakstīja uz tāfeles teksta uzdevumu un lika visiem to atrisināt.

Uzdevums bija tāds:

“Ugunsdzēsības sacensībās 34 ugunsdzēsēji 3 minūtēs nodzēsa 75 ugunskurus. Cik laika vajadzēs 3 ugunsdzēsējiem, lai nodzēstu 109 ugunskurus?”

Taņa drūmi blenza uz tāfeli. Māk nu gan tie truloīdi sagudrot sev problēmas! Katrs Tibidohsas skolēns, pat visdum-

jākais, jā, pat Guna Glumovs tiktu galā ar šiem ugunskuriem vienā sekundē. Lai nodzēstu uguni, vajag pateikt: “Brik-šus šnākulus!” - un izšķilt burvju dzirksti, un visi tuvējie ugunskuri apdzisis. Gluži vienalga, vai pieci vai simt pieci. Bet visiem ugunsdzēsējiem, ja viņi nav burvji, atliks tikai sērīgi nopūsties, no savām šļūtenēm aplaistīt puķītes un mainīties ar ķiverēm, lai nav tik garlaicīgi.

Tā prātodama savā nodabā, Taņa automātiski sāka burtnīcā zīmēt ugunsdzēsējus un ugunskurus un bija tā aizrāvusies, ka nevilšus satrūkās, kad viņai pie pašas auss pēkšņi atskanēja nikns bļāviens:

- GROTERE!

Palūkojusies augšup, Taņa šausmās ieraudzīja, ka pār viņas burtnīcu noliecies pats Igors Valentinovičs - tik aizkaitināts kā simt purva nīgrju kopā.

Tibodohsā nevienam nebija aizliegts zīmēt stundas laikā. Kas gan tur slikts, ja pa burtnīcu, reizēm pārlecot no vienas lappuses uz nākamo, skraidīs trīsdesmit četri ugunsdzēsēji ar izbīdāmajām kāpnēm un cirvjiem? Un skraidīs viņi noteikti, jo visi burvju zīmējumi tūdaļ atdzīvojas. Reizēm pat pārāk strauji - kad vēl nav piezīmētas ausis, mati un kājas. Un tas ir diezgan neērti. Nemaz nav tik viegli uzzīmēt ķiveri ugunsdzēsējam, kurš vēja ātrumā šaudās pa lappusi.

- Ar ko tu nodarbojies, Grotere? Atbildi, kad tev jautā! -Igors Valentinovičs kļuva vēl niknāks.

- Ne ar ko, - bailīgi atsaucās Taņa, ar plaukstu aizklādama skraidošos ugunsdzēsējus, kas draudēja dusmīgajam matemātikas skolotājam, vicinādami savas šļūtenes un laužņus.

- Pats redzu, ka tu neko nedari! I5et vajadzēja risināt uzdevumu! - Igors Valentinovičs piesarka. - Dod šurp dienasgrāmatu!

Taņa vilcinājās, baidīdamās noņemt plaukstu no lappuses, pa kuru šaudījās cilvēciņi, steigšus vākdami prom kāpnes.

Matemātiķis pastiepa roku pēc dienasgrāmatas, taču tā neatradās paredzētajā vietā. Kā par nelaimi, Taņa bija dienasgrāmatu aizmirsusi mājās, tāpēc ka visu nakti rakstīja vēstules Vaņam un Babam Jagunam un no rīta jutās samiegojusies.

Ar skaļu sprakšķi salūza lineāls, kuru Igors Valentinovičs bija turējis rokā.

- Ak tad arī dienasgrāmatas tev nav? Lai vecāki atnāk uz skolu! - viņš pavēlēja. - Nekavējoties! Tūlīt tu skriesi uz mājām un atgriezīsies kopā ar vecākiem. Marš!

- Mans tētuks nenāks. Un mammuce arī nenāks. Viņiem nenāk ne prātā sarkt šīs idiotes dēļ. Mēs viņu paciešam mājās tikai aiz žēlsirdības. Viņa taču ir nepieskait.... m-m-ām-mām... Fū! - Pipa gribēja vēl kaut ko noķērkt, bet pēkšņi aizrijās ar savu dzēšgumiju, kura nez kā bija iekļuvusi viņai mutē.

- Vecāku nav, dienasgrāmatas nav, stundās neko nedara... Lieliski, gluži vienkārši lieliski, - drūmi teica matemātiķis. - Būšu spiests spert ārkārtējus soļus. Es necietīšu šo personu savās stundās! Lai kāds aiziet un paaicina šurp mācību pārzini... nē, labāk direktoru!

- Es aiziešu! - līksmi pieteicās Lena Mumrikova. Skaļi pačukstējusi Pipai: - Cauri ir ar mūsu Groteri! - Ļena pielēca kājās un izskrēja no klases.

liet Igors Valentinovičs bija ievērojis gredzenu Tapas pirkstā.