Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Garastāvoklis Taņai bija sabojāts. Viņa nevēlējās turēt aizdomās Babu Jagunu, tomēr pieķēra sevi pie domas, ka Va-ņas teiktais izklausās diezgan pārliecinoši. Pēkšņi viņa atcerējās, ka arī To, Kuras Nav - Sērgu del Torti - todien pirmais bija pieminējis tieši Babs Jaguns. Kāpēc Jaguns ar tādu pārliecību apgalvoja, ka Sērga slēpjas Izgaistošajā stāvā?

Blēdovs, kurš visu laiku bija Taņu uzmanīgi vērojis, tagad uzmundrinoši pasmaidīja.

- Nevajag tā uztraukties! Varbūt ar Jagunu viss ir pilnīgā kārtībā. Es jau arī ne sevišķi ticu, ka viņš ir zombijs. Viņam patīk izcelties. Toties otru zombiju es jau esmu atmaskojis.

- Kurš tas ir? - Taņa saspringa.

- Nevis kurš, bet kura. Zobrāvēja! Atceries, tu stāstīji, ka Zārciene viņu redzējusi pie darbnīcas. Un tad vēl tās acis, no kurām spīd zila gaisma... Normāliem burvjiem tā nemēdz

būt. Nē, viņa noteikti ir zombijs. Manuprāt, mums vajadzētu papētīt, ar ko viņa nodarbojas. Esi ar mieru?

- Norunāts, - Taņa labprāt piekrita.

Tagad viņiem bija vismaz kaut kāds rīcības plāns, tāpēc Taņa vairs nejutās tik bezpalīdzīga.

At-i!*-#-

Nākamajā dienā, nogaidījusi, līdz beigsies ļaunās acs lāsta noņemšanas nodarbība, Taņa piegāja pie noplukušā lāča izbāzņa, kuram kaklā karājās sudraba plāksnīte "I love Greenpeace!” Vieni apgalvoja, ka šis lācis miris no liktenīgā lāsta, ar kuru to nolādējusi pati Dižā Zubija, bet citi - ka tā esot Poručika Rževska medību trofeja, kuru Poručiks pēc pārtapšanas par rēgu nez kā pamanījies atvilkt uz Tibidoh-su, apvedot ap stūri pasauļu pārejas zintes. Kad bija nepieciešams, šis rēgs rīkojās ļoti izmanīgi.

Palūkojusies apkārt un pārliecinājusies, ka neviens uz viņu neskatās, Taņa žigli paslēpās aiz izbāzņa. Pacēlusi mazu spogulīti, viņa sāka novērot klases telpu.

Izejot no klases, Vaņa pagriezās un, kā jau viņi bija norunājuši, citiem nemanot, parādīja Taņai izslietu īkšķi. Tas nozīmēja, ka paslēptuve ir laba un Taņu nevar pamanīt.

Lielā telpa pamazām kļuva tukša. Zobrāvēja sēdēja pie skolotāja galda un šķirstīja klases žurnālu. Šķita, ka nekas cits viņu neinteresē. Bet tā tas izskatījās tikai līdz mirklim, kad pēdējais skolēns bija atstājis klasi. Tad Dižā Zubija steigšus piecēlās un kārtīgi aizslēdza durvis, divreiz apgriežot atslēgu.

Taņa nez kāpēc atcerējās dienu, kad viss bija sācies. Tie-

ši Zobrāvēja toreiz pirmā ieraudzīja Izgaistošo stāvu un sacēla trauksmi. Pavisam izbijusies viņa iebrāzās akadēmiķa kabinetā. Varbūt viņa jau tad bija nonākusi tādas burvestības ietekmē, kura savu upuri pārvērta zombijā? Iespējams, tobrīd viņa vēl spēja pretoties, bet drīz pēc tam burvestība viņu pilnībā apsēda, pārvēršot paklausīgā verdzenē. Un, ja tā notika, tad toreiz uz jumta arī bija stāvējusi Zobrāvēja.

Taņai reiba galva. Bailes, ko viņa bija izjutusi gaisā, plaukstā žņaugdama liesmojošo lociņu, - šīs bailes atkal atgriezās. Turklāt vēl Dižā Zubija pagriezās pret kaktu ar iz-bāzņiem un paklusi uzsauca:

- Neslēpies! Es tevi redzu!

Taņa gandrīz nometa zemē savu spogulīti.

- Nu, vai man ilgi būs jāgaida? Nāc laukā! Vai gribi, lai es pati eju pie tevis? Vai tiešām tu domā, ka no manis var paslēpties? - Zobrāvējas balsī skanēja nepacietība.

Taņa skumji nopūtās kā notiesāta uz nāvi un gribēja jau celties kājās, bet tad turpat blakus atskanēja savāda čaboņa. No savas paslēptuves līda ārā kāds, kurš bija tupējis aiz sniega leoparda izbāzņa. Taņa piesardzīgi pārvietoja spogulīti. Vispirms viņa ieraudzīja kājas, tad muguru un visbeidzot - gaišus matus.

- Kas tie par stulbiem jokiem? - Zobrāvēja dusmīgi noprasīja. - Es taču lūdzu, lai tu vairs nenāc pie manis! Tas ir bīstami! Kad vajadzēs, es pati tevi pasaukšu.

Ar niknu žestu skolotāja norāva sev no deguna biezās brilles. No viņas acīm strūkloja zilgana, ledaina gaisma. Meitene, kas līdz tam bija stāvējusi ar muguru pret Taņu, tagad pagriezās tā, ka kļuva redzams viņas profils, un arī noņēma

brilles. Taņa ar mokām apvaldīja kliedzienu. Tur stāvēja Katja Kioskova. No Tibidohsas pirmās skaistules acīm arī strūklo-ja gaišzila gaisma.

Skolotājas un skolnieces kvēlojošie skatieni sastapās. Šķita, ka viņas viena ar otru cīnās divkaujā. Skatienu divkaujā.

Baidīdamās zaudēt redzi, Taņa steigšus pavirzīja spogulīti sāņus. Un bija arī pats pēdējais laiks. Uzliesmoja viens no soliem. Savās ķēdēs žvadzēdams sašūpojās masīvs kroņlukturis. Bet divkauja beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

- Labi, pietiks... Man apnikušas tavas muļķīgās izdarības, - novērsdama skatienu, noburkšķēja Zobrāvēja. - Ko tu gribi?

- Es to vairs nespēju izturēt. Nespēju visu laiku slēpties, visur iet brillēs. Vai esat jau izdomājusi, kā tikt no viņa vaļā? - Katja Kioskova vaicāja.

Zobrāvēja nevērīgi nokrakšķināja pirkstus, apdzēšot liesmas, kas snaikstījās ap solu.

- Es visādi izmēģinājos, bet pagaidām neizdodas, - viņa teica.

- Bet viņu taču steidzīgi vajag novākt! Tūdaļ pat. Izdevīgāka brīža vairs nebūs.

Skolotāja piekrītoši pamāja.