Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Sarūgtinātā Taņa skatījās uz kleksi. Tāds stulbums - sabojāt visu pašās beigās, kad referāts jau tikpat kā uzrakstīts! IJn kāpēc magiem obligāti jāraksta ar zoss spalvām? Vai tad nevarētu lietot lodītenes, zīmuļus vai flomāsterus? Nē, tik tiešām, truloīdiem dzīve ir daudz vienkāršāka...

Taņa pūlējās kleksi iesūkt dzēšlapā, bet tas veikli muka pa visu lappusi, pa ceļam sabojājot vēl citus burtus. Turklāt kleksis pamanījās nemitīgi mainīt apveidu, izskatīdamies gan pēc karātavām, gan galvaskausa, gan mazītiņa profesora Blakta ar rutkam līdzīgo galvu.

- Jagun, ko lai es iesāku? To nevar nodzēst! - Taņa sūdzējās draugam.

Babs Jaguns pasmīnēja.

- Tā tu neko neizdzēsīsi. Labāk nemaz nedzenies tam pakaļ. Te vajadzīga speciāla dzēšlapa.

- Vai tev tāda ir?

- Nē-e, šobrīd nav. - Babs Jaguns purināja galvu. - Bet manai vecmāmiņai ir. Grilā, aizskriešu uz magpunktu?

Taņa atteicās no viņa palīdzības un devās uz magpun-

ktu pati. Viņa bija nogurusi. Sajūta bija tāda, it kā smadzenes būtu izvārījušās kā cieta ola.

Kaut nu drīzāk sāktos vasaras brīvdienas! Vecāko klašu skolēni apgalvoja, ka brīvdienas Tibidohsā vienmēr esot aizraujošas. Veseli trīs mēneši okeāna piekrastē, mežos un kalnos! Vairs nekādu stundu, nekādu nodarbību, tikai pūķbo-la treniņi! Nevis kā ārzemju burvju skolās, kur brīvdienās skolēnus vienmēr piespēlē truloīdiem.

Galvenās kāpnes joprojām apsargāja ciklopi, tādēļ, lai nokļūtu magpunktā, Taņai vispirms vajadzēja iziet cauri Divu Stihiju zālei un pēc tam rāpties pa vecajām atlantu kāpnēm ar milzīgajiem pakāpieniem.

Bargie atlanti stāvēja uz marmora postamentiem un turēja uz pleciem Tibidohsas akmens velves. Reizumis kāds no viņiem sāka lielīties ar savu spēku un mēģināja pacelt griestus augstāk nekā citi. Tad pārējie jutās aizvainoti. Viņi rēca dusmās un purināja velves, un Lielais tornis sāka draudīgi šūpoties. Parasti tādās reizēs Sardanapals sūtīja lejā savu zelta sfinksu, lai tā nomierinātu atlantus.

Bet šobrīd lielākā daļa atlantu stāvēdami snauda un pārējie drūmi blenza sev priekšā, nepievērsdami meitenei nekādu uzmanību, tāpēc Taņa veica šo bīstamo ceļa posmu bez piedzīvojumiem. Aizelsusies no grūtā kāpiena, viņa jau grasījās uzrāpties uz augšējā pakāpiena, kad pēkšņi turpat priekšā atskanēja skaļas balsis.

Tas bija tik negaidīti, ka meitene izbīlī aizmuka aiz malējā atlanta kājas, pietupās šajā slēptuvē un sastinga.

No gaiteņa, kas veda uz paceļamo tiltu, iznāca Tara-

rahs un Neslavis. ЛЫ bija notriepušies ar dūņām un ūdens-lēcām, un no viņiem plūda purva smārds. Pie kāpnēm viņi apstājās, lai daudzmaz sakoptos.

- Vai ar viņu patiešām viss ir kārtībā? Viņa nav slima? -Neslavis bažīgi vaicāja.

- Viss normāli. Un beidz viņu dzirdīt ar zivju eļļu! Pie-tempjas un augām naktīm dziesmas auro, citiem gulēt neļauj, - burkšķēja Tararahs, nolasot sev no krūtīm ūdenszāles.

- Bet viņa lūdz! - Neslavis iebilda.

»

- Mazums ko viņa lūdz! Vai tev skolā nemācīja, ka mošķus nedrīkst pārbarot? Un apdzirdīt ir vēl sliktāk. Tu taču neesi mazs bēbis, sajēgai jābūt. Tādām histēriķēm pat kafiju nedod.

Bargais mācību daļas pārzinis nopūtās.

- Ko tu padarīsi: mīlība ir un paliek mīlība... Bet kāpēc viņai zvīņas nozaļo? Vai tas ir bīstami? - viņš atkal satraucies jautāja.

- Pavasaris klāt, dīķis zied, tāpēc arī zvīņas kļūst zaļas. Kas tādai zivij ļauns var notikt? Viņai taču kaut akmeņus uz galvas skaldi! - Tararahs aukstasinīgi atbildēja.

- Nē, tā viņu nevajag apsaukāt! - Neslavis bija apvainojies. Viņa balss notrīcēja. - Viņa... viņa ir citāda! Viņa nav nekāda zivs! Tu nemaz nezini, kāda viņai ir dvēsele! Plaša, milzīga dvēsele. Viegli ievainojama. Agrāk viņa sita man ar asti, bet vakar - vai vari iedomāties? - maigi iesmējās, nu tik mīļi, un nobučoja mani uz vaidziņa!

Tararahs līdzjūtīgi nokremšķinājās.

- Nē, par šitādām palaidnībām tiem kupidoniem ausis

vajadzētu noraut. Paskat, ko izdarījuši ar nabaga vīrišķi! -Viņš nopūtās.

Atvadījies no Neslavja, pitekantrops jau gribēja kāpt lejā pa kāpnēm, bet pēkšņi pagriezās atpakaļ.

- Pagaidi! Vai bērneļi jau zina, ka turpmākās Tibidoh-sas pūķbola čempionāta spēles atceltas uz nenoteiktu laiku? - viņš norūpējies vaicāja.

- Nē, nezina, - atsaucās Neslavis.

- Tā nu gan ir cūcība! Viņi tik ļoti gaida tos savus mačus! Kāpēc jūs negribat viņiem pateikt taisnību?

- Kādu taisnību?

Neslavis Melkulis vienā mirklī pārvērtās. Viņa ačeles atkal kļuva durstīgas un žesti - asi.

- Taisnību par to, kas vispār notiek Tibidohsā. Un par to, kas notika vakarnakt, - teica Tararahs.

- Nē! To viņiem nevajag zināt! Es pierunāju Sardanapa-lu, lai nevienam to nesaka. Lai nesāktos panika. Iespējams, pēc pāris dienām būs jāslēdz ne tikai kāpnes, bet viss Lielais tornis. Nav ne jausmas, kur lai liekam skolēnus. Varbūt būsim spiesti viņus atkal sūtīt atpakaļ pie truloīdiem.

- Tātad viņš nav pārstājis pulsēt? - bažīgi vaicāja Tararahs.

Mācību pārzinis sadrūma.