Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Bet ja nu... - nepaguvusi vēl izdomāt šo vilinošo domu līdz galam, Taņa jau meta cilpas Tefteletam pie paša degungala, kaitinot viņu ar straujajām kustībām un spilgtajām bumbām.

- Lieliski, lieliski! Tatjana Grotere prasmīgi sakaitina ēģiptiešu pūķi. Teftelets draudīgi rēc. Šķiet, ka Taņa, pārbaudīdama viņa pacietību, ir pārlieku aizrāvusies. Negaidīta uguns strūkla gandrīz vai pārvērš Taņu kraukšķīgā grauzdiņā. Piesargies, Taņa! Tūlīt dūmi izklīdīs un... Jā, tik tiešām! Sadusmots pūķis un pieci babaji, kas vārās niknumā, - viņi visi, atteikušies no savas pakāpeniskā uzbrukuma taktikas, dze-

nas pakaļ Taņai... Ko viņa tagad darīs? Nē, tas taču nav iespējams! Tas ir neprāts! Uzņēmusi vislielāko ātrumu, Taņa Grotere apgriežas uz sava kontrabasa un tagad lido atmuguriski...

Ne jau tikai Jaguns vien bija pārsteigts. Zārciene izmeta no rokas binokli, un tas uzkrita uz galvas priekšā sēdošajam Gunām Glumovam. Svilpis O. I.upis pielēca stāvus, aizmirsis savu stīvo kāju. Neslavis Melkulis ķēra ar roku pie sirds un saļima zem sola. Nāra izliecās no savas mucas un sāka steigšus apvēdināt viņu ar asti.

Ēģiptiešu treneris Amats grāba visus savus amuletus pēc kārtas un kaut ko murmināja. Aiz centības viņam pat nosvīda plikais pauris. Viņš nemanīja, kā iecietīgi smaida Me-dūzija, kura bija nobloķējusi visu viņa melno maģiju.

Starp līdzjutējiem ar savu nosvērtību izcēlās docente Gorgonova. Ar plaukstu apēnojusi acis, lai neapžilbtu saule, viņa uzmanīgi vēroja lociņu Taņas rokās.

Mirkli pirms Tapas ievelšanās gaisa bedrē Medūzija uz īsu brīdi novērsās, lai uzmestu bargu skatienu spēkavīriem Nūjainim, Kalnainim un Ūsainim. Sašutuši par blēdīšanos, spēkavīri jau kala plānus, kā sadot pa kaklu tiesnesim Tištrjam un trenerim Amatam, bet pierima, sajutuši Medūzi-jas skatienu.

Babs Jaguns aiz nepacietības lēkāja uz vietas, nemitīgi atsitās ar pieri pret aizsargjumolu un kliedza savā sīkajā skaļ-runītī:

- Nespēju noticēt savām acīm! Kāda drosme! Braši, Taņa! Uzreiz var redzēt, ka mana skola. Babaji bailīgi atskatās. Viņiem jāpalēnina ātrums, lai nenokļūtu sava pūķa

ugunslīnijā. Tefteletam pēc apstulbinošās bumbas galvā viss sagriezies. Teftelets tuvojas! Ārkārtīgi bīstams manevrs! Тара pielaiž pūķi sev pavisam tuvu, tad strauji atgāžas uz muguras un... gandrīz vai nokrīt zemē. Kvēlojoša liesmu mēle aizšaujas apmēram pusmetra atstatumā no viņas sejas. Šaubu nav - mēs esam kļuvuši par “momentānā apsviediena” aculieciniekiem. Ātrumu nesamazinot, Tapa iztaisnojas - un, lūk, jau divas bumbas lido Tefteleta mutē, kuru viņš vēl nav paguvis aizvērt. Divkāršs uzliesmojums! Teftelets izspļauj aprītos spēlētājus, laižas lejup un... viņš jau guļ smiltiņās, nespēdams ne pakustēties! Cik skaļa krākšana! Tiesnešiem iesaku mainīt kustību atņēmējas bumbas nosaukumu. To varētu saukt par krācējbumbu! Ila-ha! Mēs esam uzvarējuši! UZVARA!! “Momentānais apsviediens” un uzvara!!! Urrā!

- Urrā!

Daudzskaitlīgie Tibidohsas līdzjutēji ieaurojās sajūsmā. Šķita, ka šis prieka kliedziens aizskan tālu aiz Vētru salas robežām un aizplūst pāri visai zemeslodei, kur pie radioaparātiem un kņudinātājiem pieplakuši tūkstošiem burvju, kam nav izdevies personiski ierasties uz sacīkstēm.

Jau pie pašām smiltīm, steigšus apgriezusies, Tapa pavērsa lociņu augšup un lika kontrabasam atkal pacelties debesīs. Stīgas iedūcās saspringumā, tomēr pārslodzi izturēja. Tapai gribējās noskūpstīt savu kontrabasu, un ne tikai kontrabasu vien. Nepievēršot uzmanību saīgušajiem babajiem, kas meta uz viņu šķībus, bet nu jau bezspēcīgus skatienus, viņa pielidoja pie Niknaiņa un apķērās ap pūķa vizuļojošo kaklu.

- Mēs uzvarējām! Vai tu saproti, Niknaini, uzvarējām!

Tu esi īsts brašulis! - Taņa sauca. Pār seju viņai ritēja asaras.

Briesmīgais pūķis apmierināts stenēja. Viņa iekšpusē kaut kas burkšķēja, bet Taņa nez kāpēc vairs nespēja atcerēties, vai Niknainis šodien ir kādu aprijis vai nav. Un tas arī vairs nebija svarīgi.

Tā viņi kopā nolaidās uz laukuma: Taņa un Niknainis.

Viņai pretī jau kliboja Svilpis O. I.upis, un viņam sekoja līdzjutēju pūlis, kuru vairs nespēja atturēt neviena maģiskā barjera.

Tikko džini bija aizveduši Niknaini, līdzjutēji satvēra Ta-ņu un sāka mest gaisā kopā ar instrumentu.

- Hi, ļautiņi! Mans kontrabass! Nesasitiet kontrabasu! -Taņa satraukta kliedza, pūlēdamās neizlaist instrumentu no rokām.

- Лк, cik tu esi burvīga! Лк, cik tu esi neatlaidīga! Лк, cik tu esi drosmīga! Vai drīkst tev pieskarties? - sajūsmināta čiepstēja Dusja Mopsikova, lauzdamās cauri pūlim; tad pēkšņi Dusja iebļāvās: - Nemetiet viņu man uz galvas! Man bail! Hs nepaspēju viņu noķert!

Taņai palīdzēja piecelties un nopurināt smiltis.

- Nu, Mopsikova, vai dabūji man pieskarties? Vai esi apmierināta? - noburkšķēja Taņa, pārbaudīdama, vai kontrabass nav ieplaisājis.

- Bet es patiešām nepaguvu! Tu tik ātri kriti, bet man ir tik vārgas rokas! - Dusja taisnojās. - Tu taču nesasities?