Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Viesu tribīnēs Zārciene pielika pie acīm binokli. Uz mirkli redzeslaukā parādījās galvenā tiesneša Tištrjas saīgusī seja un Amata apaļie, gaļīgie vaibsti; Amats, sašutumā aurodams, tik mežonīgi vēcinājās ar rokām, ka līdzjutēji, kuri sēdēja blakus, krita uz visām pusēm kā ķegļi.

“Kaut kas traks! Bet Grotere turas braši! Trīs sarkanas dzirkstis tomēr ir un paliek trīs sarkanas dzirkstis,” ar nelielu skaudību domāja Zārciene.

Pa to laiku, iznirusi no kārtējās nāves cilpas, Taņa pēkšņi ieraudzīja uzreiz abas bumbas. Vienu no abām - pi-parbumbu - centās notvert Vēmetis, viņš dzinās tai pakaļ uz sava tepiķīša, nemaz nemanīdams, ka turpat zem viņa gaisā virs pašām laukuma smiltīm karājas kustību atņēmēja bumba.

- Tagad rādi, ko māki! - Taņa uzsauca kontrabasam, it kā tas būtu dzīvs. Izstiepusi roku ar lociņu, viņa metās uz priekšu.

Acu priekšā viņai viss saplūda kopā: skatītāju sejas, ba-baju lidojošie tepiķi, gaišās zvīņas uz pūķa vēdera viņai virs galvas. Kontrabass traucās kā bulta, kā saules zibsnis. Taņa nepievērsa uzmanību nekam citam, svarīgs bija vienīgi dzeltenais punktiņš tur tālu priekšā. Kad viņa jau bija nolidojusi

pusi atstatuma, ari babaji pamanīja bumbu. Vienlaikus pieci tepiķīši, gaisu šķeldami, metās viņai pakaļ.

- Neticams skats! Izmisīga, neprātīga sacensība par to, kurš būs ātrāks. Ak, kāds temps! - kliedza pārsteigtais Babs Jaguns. - Tatjana Grotere tuvojas bumbai. Bet babaji neatpaliek. Viņi gaisā pārkārtojas un ielenc Taņu. Vai viņa spēs iegūt bumbu un izrauties no pretinieku ciešā loka? Kustību atņēmēja bumba apstājusies pavisam netālu no caurspīdīgās maģiskās sienas. Pat parastos apstākļos būtu gandrīz neiespējami samazināt ātrumu un apgriezties tik īsā distancē...

Taņa jau bija ieraudzījusi maģisko sienu. Kaut gan caurspīdīga, tā vieglītēm vizmoja ar sudrabainu mirdzumu. Aiz tās drebēja slapjām dūnām līdzīgi mākoņi. Kustību atņēmēja bumba, spēles galvenā bumba, it kā gribēdama paņirgāties, karājās gaisā pavisam tuvu sienai, gandrīz tai pieskardamās.

Taņa intuitīvi noliecās pa kreisi un sagrieza kontrabasu sāniski. Tagad viņa saliekusies lidoja - pareizāk, bremzēja -izstiepusi kājas uz priekšu un noturot līdzsvaru ar lociņu. Ātrums strauji samazinājās, arvien skaidrāk kļuva saredzami babaji, kuri Taņai sekoja un nupat vēl bija izskatījušies pēc melniem punktiņiem. Jau varēja atšķirt spalvas uz viņu plakanajām sejām un tepiķīšu bārkstis ar daudzajiem amuletiem.

Trieciens! Taņas pēdas atsitās pret kaut ko atsperīgu, līdzīgu vingrošanas paklājam. Uz mirkli acu priekšā viss satumsa, bet nākamajā mirklī viņas plaukstā ieripoja zaigojoša bumba. Veiksme! Kustību atņēmēja bumba bija pie viņas!

- Лк manu māmulīt bubulīt! - Babs Jaguns gandrīz ievaidējās aiz sajūsmas. - Tatjana Grotere nobremzē, sasviež kontrabasu uz sāniem un atsperas ar kājām no maģiskās barjeras. Kolosāli! Iepriekšējo reizi šis bīstamais paņēmiens izdevās leģendārajam Straujdomim Saplacinātajam 1567. gadā. Tiesa gan, Straujdomis atgrūdās no maģiskās barjeras ar degunu, un tāpēc arī ieguva lielisko iesauku Saplacinātais... Taņa strauji piķē, izvairoties no Speramzesa, un lido pretī Riebim. Vai tiešām viņa mēģinās taranēt? Es jau redzu riebīgo smīnu riebīgā Riebja riebīgajā fizionomijā, bet... Taņa žigli paslīd zem kontrabasa! Riebis spiests pārlidot viņai pār galvu. Šķiet, ka viņš sadursmes gaidās pat acis aizmiedzis! Vareni, Taņa! Tāda pārsteidzoša veiklība, turklāt vēl ar bumbu un lociņu rokās. Nē, es kļūdījos, bumbu Taņa paguvusi piestiprināt pie augšdelma... Tagad viņa cenšas noskaidrot, kurā laukuma daļā atrodas Teftelets, lai drosmīgi mestos uzbrukumā.

Pāri smiltīm pārslīdēja ēna. Komentētāja uzmanību piesaistīja bumbas sviediena troksnis un pūķa ierēkšanās. Babs Jaguns pagriezās.

- Pagaidiet, es kaut ko esmu palaidis garām! - viņš iesaucās. - Asa situācija otrā laukuma malā. Vēmetis ar pipar-bumbu uzbrūk Niknainim. Lielisks metiens, un... vai jūs kādreiz esat redzējuši kaut ko tamlīdzīgu? Niknainis notver bumbu lūpās. Maģiskais lādiņš nevar iedarboties, jo liela daļa bumbas atrodas ārpusē! Tagad, lai bumbu atgūtu, Vēmetim vajadzētu vārda tiešā nozīmē ielidot Niknainim mutē, bet es nedomāju, ka viņam pietiks drosmes to darīt. Jā, tik tiešām. Babajs tikai met lokus apkārt pūķim, turēdamies dro-

šā attālumā, lai viņu netrāpītu spārnu triecieni. Niknainis ierēcas vēlreiz. Šķiet, ka viņš kādu aicina, bet ko?

Arī Taņa bija saklausījusi Niknaiņa rēcienu. Atšķirībā no Baba Jaguna viņa saprata, kam domāts šis aicinājums. Pagriezusi kontrabasu, viņa traucās pie sava pūķa.

Vēmetis, zobus at iezis, mazliet atvirzījās un aicinādams pamāja ar roku. Droši vien, pavasara saulītē pārkarsis, viņš iedomājās, ka Taņa sajaukusi pūķus un tagad ar kustību at-ņēmēju bumbu rokā pa taisno ielidos Niknainim rīklē. Taču Niknainis jau bija pazinis Taņu un spēcīgi papurināja galvu. Piparbumba apmeta gaisā platu loku, un Taņa pēc strauja pagrieziena paguva to notvert.