Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Ne tikai nav pārstājis, bet starojums kļūst spožāks ar katru stundu. Maģiskā eja paplašinās. Mani buramvārdi jau gandrīz vairs nespēj viņu noturēt. Iespaids rodas tāds, it kā tur būtu milzīgs ūdens virpulis, kas visu ierauj sevī iekšā. Pat ciklopi vairs neuzdrīkstas kāpt augstāk par otro stāvu -un viņus var saprast.

- Kopš tās briesmīgās reizes? - Tararahs vaicāja.

-Jā. Viņš ir pavisam satrakojies.

- Bet tā... tā taču notiek vienīgi tad, kad viņš notver laupījumu.

- Šķiet, ka viņš ari tagad ir to notvēris. Nezinu, kādā veidā, bet viņš ir ticis pie laupījuma. Pats ļaunākais ir tas, ka mēs joprojām nezinām, kurš iekļuvis tur iekšā. Un nezinām, kā iekļuvis. Šķiet, ka visi joprojām ir savās vietās, -negribīgi skaidroja Neslavis.

Apbēdinātais Tararahs apsēdās uz pakāpiena. Tagad viņš bija pavisam tuvu Taņai, tik tuvu, ka būtu varējis pieskarties atlanta kājai, aiz kuras viņa slēpās. Lai nenodotu savu klātbūtni, meitene centās elpot pavisam klusu. Viņa jau saprata, ka dzirdējusi kaut ko tādu, ko dzirdēt viņai nebija paredzēts.

- Redz, kas par lietu. Tas virpulis tur uzrodas jau trešo reizi, -- pitekantrops domīgi teica. - Pirmā reize bija dienu pirms tam, kad mēs aizsūtījām 1 bērnus pie truloīdiem. Otrā -neilgi pirms viņu atgriešanās. Un tagad atkal... Un ne reizi mums nav izdevies noskaidrot, kurš tad īsti kritis viņam par upuri. Visi skolēni un skolotāji ir tur, kur tiem jābūt, un mošķi vispār nevar kļūt par upuri, tāpēc par tiem nemaz nav vēits domāt. Galva plīst vai pušu no prātošanas.

- Tibidohsa vienmēr ir pratusi glabāt savus noslēpumus, -drūmi bilda Neslavis.

Izvilcis no aizauss tur pielipušu ūdenszāli, mācību pārzinis īgni to aplūkoja, tad nometa uz grīdas, samīdīja, pamāja Tararaham ar roku un iegriezās vienā no gaiteņiem.

Pēc kāda brīža aizgāja ari Tararahs, bet Taņa, pavisam apstulbusi no dzirdētā un aizmirsusi, ka grasījās apciemot Jagi, vēl ilgi sēdēja kā sastingusi. Pūķbola spēles pārceltas uz vēlāku laiku! Varbūt tās nenotiks vispār! Un tieši tagad, kad Tibidohsas komandai pirmo reizi pa ilgiem gadiem ir labas izredzes! Un tad vēl noslēpumainā gaisma Izgaistošajā stāvā!

Pielēkusi kājās, Taņa aizskrēja pie Baba Jaguna un Va-ņas, lai draugiem atstāstītu nejauši noklausīto sarunu. Vaņa rauca pieri; šie jaunumi viņu nepavisam neiepriecināja. Baba Jaguna uzvedība šķita dīvaina; viņš nebrīnījās par dzirdēto un nemaz nešķita sarūgtināts, bet apmierināts teica:

- Redzi, cik prātīgi es rīkojos, sūtīdams tevi pie savas vecmāmiņas. Mācies mani novērtēt! Starp citu - vai tu esi pārliecināta, ka viņi runāja par Izgaistošo stāvu?

- Par ko tad citu? Vai vēl kaut kur ir maģiskā eja, kuru Neslavis aizšķērso ar burvestībām? - Taņa atcirta.

Babs Jaguns aplaizīja sausās lūpas.

- Ja tu saki, tad lai tā būtu. Es taču nestrīdos, - viņš teica.

- Es netieku skaidrībā par vienu, - Taņa domīgi teica. - Tararahs brīnījās, kā tas var būt, ka stāvs jau dabūjis trīs upurus, lx:t visi skolēni un skolotāji ir savās vietās. No citurienes arī neviens nebūtu varējis ierasties: pārejas zintes nelaistu viņu cauri. Vai tu vari to izskaidrot? Kā tas iespējams, ka trīs ir pazuduši, bet neviens nav pamanījis viņu prombūtni?

Babs Jaguns pasmīnēja.

- Kas tur ko nesaprast? Ir tikai viens izskaidrojums -un diezgan nepatīkams.

- Kāds?

Jaguns pieklusināja balsi un paaicināja draugus sev tuvāk.

- Iedomājieties: ja nu visi, kas pēdējā laikā iekļuvuši Izgaistošajā stāvā - un tādu ziņkārīgu ložņu nez kāpēc ir diezgan daudz, un ne jau tikai no “tumšajiem”, - ja viņi visi brīnumainā kārtā spējuši atgriezties un tagad ir mūsu vidū? Vai mēs būtu ievērojuši, ka viņu kādu bridi nav šeit? Protams, ne! Kas tur īpašs, ja kāds pāris stundu nav starp mums?

- Blēņas! - Vaņa viņu pārtrauca. - Ja kāds būtu aizkļuvis līdz stāvam, viņš noteikti par to izstāstītu citiem, nespētu novaldīties. Kaut vai piekodinot, lai nevienam citam nesaka, bet noteikti kādam izpļāpātu. Tā taču ir slava! Viņš uz mūžīgiem laikiem iekļūtu Tibidohsas vēsturē! Iedomājieties: dzīvam atgriezties no Izgaistošā stāva!

- Var jau būt, ka izpļāpātu... - Babs Jaguns novilka. - Izpļāpātu, ja viņš būtu palicis tas pats agrākais. Bet iedomājieties: ja nu tie trīs, kas atgriezās atpakaļ, atgriezušies citādi, ja viņus paverdzinājusi spēcīga burvestība, ja viņi kļuvuši par nožēlojamiem zombijiem... Varbūt viņi tagad ir vergi, kas klausa Rēgu Karalim un Tai, Kuras Nav...

Tiklīdz Babs Jaguns bija izrunājis briesmīgo vārdu, Taņai sāka reibt galva. Viņa atcerējās dzelteno veceni no saviem sapņiem. Vakar Zārciene bija apgalvojusi, ka atkal redzējusi viņu uz Aizkariem...

- Vai tu domā, ka Sērga del Torte ir tur, Izgaistošajā stāvā? Ka viņa tur slēpjas un pataisa par zombiju katru, kurš tur iekļūst? - viņa vaicāja, pali šausminādamās par šo domu.

- Nudien nezinu, vai viņa tur ir vai nav, bet izslēgt tādu