„Tobago" maina kursu

Pāri okeānam jumās zilas debesis. Spirgtais vējš izraibināja tumšzilo ūdeni baltām bārkstīm. «Tobago» gaitu tas neietekmēja. Kuģis gan paklanījās katrai prā­vākai bangai, tomēr mierīgi turpināja ceļu. Saule kāpa arvien augstāk, uzkāpa līdz laivu klājam, ielūkojās radio­telegrafista kajītē.

Arturs uzmeta skatienu sienas pulkstenim, izlēca no kojas un ieslēdza uztvērēju. Gandrīz būtu nokavējis sa­karu uzņemšanas laiku. Tas viņam gadījās pirmo reizi.

Arturs bija pieradināts pie stingras kārtības. Kārtības sajūtu bija iepotējis tēvs — virsnieka vietnieks 6'. kāj­nieku pulkā. Tikai pateicoties savai stingrajai disciplīnai, Arturs kara flotē bija uzdienējis līdz «Virsaiša» radio­telegrafista asistentam, Kvieša rēderejā izpelnījies pār­celšanu uz «Tobago».

Pirmo reizi Arturs tagad jutās izsists no sliedēm. Ap­gūlies pēc diviem, pie tam vēl dzēris, ilgi nevarējis aiz­migt. Nekad vēl degvīns nebija licies tik rūgts — bija jādzer uz Alīses jaunkundzes kāzām. Uz Alīses, kuras dēļ viņš vakar trauksmes laikā bija pametis savu posteni, kuras dēļ viņš gatavs nez ko izdarīt.

Klausulē iepīkstējās Morzes signāli. Izklaidīgi pie­rakstīdams telegramas tekstu, Arturs paskatījās kalen­dārā. Raug, kur kārtīgi atzīmēts ar sarkanu zīmuli: «Alī­ses jaunkundzes dzimšanas diena.» Arturs skumji pa­šūpoja galvu. Nez vai tagad, kad Alīse citam tikpat kā sieva, būs ērti apsveikt ar šūpuļsvētkiem …

Nordeķis jau labu brīdi soļoja gar telegrāfistā dur­vīm. Kad Arturs iznāca, stūrmanis vispirms paskatījās uz tā rokām. Jā, pirkstos baltoja papīrs.

—   Jums telegrama no Rīgas, Nordeķa kungs.

—   Piedzimis?

—   Kā jūs to uzminējāt? — pārsteigti jautāja Arturs.

-— Piedzimis!… Sirsnīgs paldies, Artur! Jūs taču

būsiet tik laipni un neatteiksieties Santaringā iedzert glāzi vīna uz mana dēla veselību.

Nordeķis ne mirkli nešaubījās, ka piedzimis dēls. Kā­dam taču jāīsteno visas tās ieceres, kuras pašam nav izdevies piepildīt. Viņš palīdzēs dēlam ieņemt dzīvē to vietu, pēc kuras reiz pats kārojis. Viņam nebūs jāklaiņo pa pasaules jūrām! Interesanti, kā Marta nokrustījusi zēnu?

Nordeķis atlocīja papīra strēmeli:

«Jūtos labi nosaucu par Alīsi»

Alīse? Kas par jocīgu vārdu … Tad viņš saprata, ka piedzimusi meita, un aizgāja līdz pašam kuģa pakaļ­galam. Pārliecās reliņam un ilgi raudzījās skrūves sakultajā ūdenī. Tas meta platu ceļa vilni saules staros vizošajā okeānā. Bet jau pēc dažiem metriem putas sa­plaka, vaga izzuda, nekas vairs neizjauca dabas līdz­svaru. Pamazām izlīdzinājās grumbas Nordeķa pierē.

4*

51

Viņš redzēja sevi dažādās ostās pērkam lelles, matu lentas, kleitiņas. Viņš redzēja Rīgas krastmalu, no kuras māj maza, gaišmataina meitene — viņa meita, viņa Alīse! Tā līdzinājās Martai, citādi nevarēja būt! Un ne­kad to nevajadzēs izvadīt karā, nekad nevajadzēs bai­ļoties, vai tik pastnieks neatnes paziņojumu: «Kritis par

tēvzemi…» Labi vien, ka šai karu un naida laikmetā piedzimis nevis dēls, bet meita! — Nordeķis sevi mie­rināja.

Kārkliņš jau pa gabalu pamanīja Nordeķi. Izlikās to neredzam un uzsauca matrozim:

—  Kurt, paziņojiet kapteinim, ka jāizsludina trauksme un jānolaiž glābšanas laiva. Stūrmanis Nordeķis iekritis jūrā. Citādi viņš nemūžam nenokavētu.

—   Lūdzu piedošanu par nosebojumu, — Nordeķis sa­cīja. — Es saņēmu telegramu no sievas.

—  Nu beidzot! Apsveicu laimīgo tēvu! Man par godu nosauc puiku par Ēvaldu, tad noteikti izaugs malacis.

—  Meita, — teica Nordeķis.

—  Meita? — Kārkliņš novilka. Paskatījās uz pirmo stūrmani un jautri turpināja: — Nu, vai zin, daudz labāk par Kanādas piecīšiem … Klausies, tu taču esi izvilcis lielo lozi. Nāks kavalieri, liks vecajam polšu galdā, lai nemaisās pa kājām. Pēc kādiem sešpadsmit gadiņiem es varbūt arī mēģināšu piecirst…

Viņi izgāja stūres mājā.

Pie stūres, laiski sakrustojis kājas, atbalstījis mu­guru pret sienu, stāvēja Galenieks. Šādā mērenā pū­tienā viņš valdīja ratu ar vienu roku. Matrozis labprāt uzpīpētu, bet kapteiņa klātbūtnē neuzdrīkstējās. Kā par spīti, nāsis kutināja Kvieša papirosa smaržīgie dūmi.

Kvieša gludi skūtā seja izstrāvoja labsajūtu. Kustība, ar kādu viņš atpogāja apkakli un noņēma cepuri ar rē- derejas emblēmu — prieku par skaisto dienu, par sevi, par dzīvi vispār. Rēderis pamieloja skatienu pie ērtās stūres mājas spodrajām ierīcēm un lieku reizi atsauca atmiņā, ka tas viss pieder viņam, Jēkabam Kviesim. Tad vaicāja:

—   Cik tad šonakt nobraucām, kapteini Vilson?

Tas jautājoši pavērās stūrmaņos.

—   Gandrīz astoņdesmit jūdzes. Un pie tam vēl Nor­deķa sieva dzemdējusi meitu, — atbildēja Kārkliņš un pasteidzās pazust.

—  Velna būšana! — apjēdzis, ka tas laikam nav vis­piemērotākais apsveikuma veids, kapteinis cieši paspieda Nordeķa roku.

—   Sumināti, sumināti, Nordeķa kungs! — teica Kvie­sis. — Ja mēs tagad atrastos Rīgā, es gan nenoraidītu godu būt par krusttēvu. Bet tāds jau mums, jūrniekiem, liktenis. Kad dosiet telegramu sievai, neaizmirstiet arī manus laimes vēlējumus.

Komandtiltā uzkāpa Zigis, turot rokā lielu, sarūsē­jušu slēdzeni. Drošā atstatumā viņam sekoja gandrīz visi brīvie komandas vīri.