„Tobago" maina kursu

—  Tu laikam arī esi sācis lasīt to Augusta bībeli.. Kas tad uz mūsu kuģa var atgadīties? Žūpo un sapņo, kā vairāk ieraut. Nesaprotu, kā vecais Vilsons iztur šo kompāniju …

Cepurītim neizdevās nepamanītam nokļūt atpakaļ kubrikā_. Pusceļā viņu apstādināja Pārups:

—  A, vīrs ar slavenajām slāpēm! Ļoti priecājos! Bet kāpēc šoreiz bez krūkas? Jeb katram gadījumam atstājāt to tunelī? Ha, ha, ha, — viņš bārstīja smieklus.

Pārupam šonakt ar sarunu biedriem neveicās. Tumsa aprija Cepurīša mēmo stāvu. Pārups domīgi sarauca pieri. Tad izšķīrās un bez klauvēšanas iegāja Vallijas kajītē.

Pie paša salona Alīse strauji palēnināja soļus. Skriet nedrīkstēja. Kāds vēl varēja te kavēties. Nedrīkstēja izsaukt aizdomas. Salons bija tukšs. Uz galda stāvēja tukšas pudeles un kā vieglā skurbulī tikko manāmi līgo­jās kuģa kustību rakstā. Savās ligzdās vibrēja porce­lāna trauki.

Tad Alīse sadzirdēja balsis. Pēc vienas viņa pazina Pārupu. Otra piederēja stjuartei. Vallijas kajīte atradās blakus salonam. Tēvs bija vēlējies, lai apkalpotāja būtu pie rokas jebkurā dienas un nakts stundā.

Pārups runāja čukstus. Alīse sākumā nekā nesaprata.

—   Lieciet mieru manam kaklam! — pēkšņi iesaucās Vallija. — Dzērumā jūs mani laikam samaināt ar pudeli.

—   Piedzēries? … Nebūt ne! Esmu tikai apreibis no tava tuvuma. Tici man, Vallij, man vienalga, vai skais­tums tērpies samtā un zīdā vai vienkāršā kalpotājas kleitiņā.

—   Bet labāk gan būtu pavisam bešā, ko? Pazīstu tādus skaistuma cienītājus no «Trokadero» laikiem … Vai nevēlaties dabūt skaistu pliķi?

Alīse atrāvās, it kā pati būtu saņēmusi pļauku. Ap­vainojuma asaras sariesās acīs. Tieši tāpēc, ka viņa ne­mīlēja Pārupu, bija tik apkaunojoši saprast, ka arī viņš nemīl, ka jūsmīgie vārdi ir uguņošana, ko tas gatavs aizdedzināt par godu kurai katrai, ka Pārupam viņa ir tikai augstākās markas šampanieša pudele ar Kvieša firmas etiķeti. Vīnu izdzers, pudeli ar skaisto etiķeti izstādīs ēdamistabas vitrīnā, un dzeršana turpināsies.

Vallijas kajītē vētrainais dialogs ritēja tālāk. Alīsei gribējās paslēpties, aizspiest ausis, aizbēgt. Ar pašai pil­nīgi neierastu gribas spēka piepūli viņa piespieda sevi aiziet līdz bufetei. Gandrīz neredzēdama, ko ņem, pa­ķēra maizi, kaut kādus konservus. Atcerējās, ka neviens nedrīkst pamanīt nesamo, ietina avīzē.

Blakustelpas durvis atsprāga.

—  Vācieties ārā! Es gan esmu tikai vienkārša apkal­potāja, bet jūsu mīlas alkām lai pakalpo citas … — Val­lija bez liekām ceremonijām izstūma ciemiņu no kajītes.

Alīse mēģināja paskriet garām. Nepaguva. Pārups bija viņu ieraudzījis.

—  Alīs! — viņš sauca un steidzās klāt, aizsprosto­dams ceļu.

Runāt ar viņu, klausīties taisnošanās vārdos bija pāri Alīses spēkiem. Viņa jutās tā, it kā pati būtu pie­ķerta kādā netīrā darbā. Gaismas izslēdzējs atradās turpat pie rokas. Viņa nospieda to un tumsā izslīdēja no salona.

Viegli šūpojās kajītes grīda. Grīdai līdzi šūpojās galds. Galdam līdzi — gulētāja galva. Viņš sapņoja. Atkal slēpās tunelī. Maize apēsta, ūdens izdzerts. Un neviens par viņu neliekas ne zinis. Rit dienas, Zaigas tēvs nenāk. Slāpst! Un izslāpušajam atkal tēlojas lie­tus, viņš skaidri saklausa strūklu čalu …

Spējš valstiens salīgoja krēslu, uzmodināja gulētāju. Izbrīnījies viņš palūkojās apkārt, ieraudzīja tukšo ūdens karafi, pulksteni, galda lampu, atvērto iluminatoru, grā­matu. Acīs izzuda miega plēve, tomēr nesaprašana pa­lika. Kaut kas no sapņa turpinājās — skaņas, kas atgādi­nāja ūdens burbujošanu.

Viņš tramīgi pielēca kājās — gatavs aizsardzībai, cīņai, prettriecienam. Bet apkārt bija mājīga kajīte. Briesmu noskaņa tajā neiederējās. Neiederējās arī rau­došā sieviete uz kojas.

Paciņa izkritusi Alīsei no rokām. Maize! Tā mētājās uz paklāja kā nevienam nevajadzīgs ķieģelis … Viņš saudzīgi nolika puskukuli uz galda, atvilka līdz galam kojas aizkarus un apsēdās Alīsei blakām.

—   Nevajag tā … Kas ar jums? Stāstiet!

Viņš bija pavisam aizmirsis, ka atrodas svešā kajītē, ka pašam draud briesmas.

Arī Alīse īsti neapzinājās, kas ar viņu notiek, ar ko runā. Viņa juta atsaucību. Viņa varēja izkratīt sirdi, un tas atviegloja pat vairāk par asarām. Lomas negaidīti bija mainījušās — patlaban palīdzība, atbalsts nepiecie­šams Alīsei.

—   Man ir tik smagi, — Alīse teica, pūlēdamās ap­valdīt raudas.

—  Jums? — viņš nespēja noticēt.

—  Man … man ir viss, par ko raksta romānos . . . pat bagāts līgavainis. No labām aprindām. Prot bārstīt nez kādus skaistus vārdus par mīlu. Bet, tikko pagriež mu­guru, lakstojas, ar ko vien pagadās …

—   Jūs viņu ļoti mīlat?

—     Šo plenci? Tur jau tā nelaime, ka nemīlu un tomēr man viņš jāprec. Jūs sakāt, stāvoklis … Es esmu sava stāvokļa'verdzene. Vēl ļaunāk! Es esmu vienkārša prece, izdevīga prece. Mana cena ir trīs mūra nami. Un tēvs vēl domā, ka nodrošinājis manu laimi, ka man jābūt pateicīgai… Ir brīži, kad es ilgojos pamest visu, sākt jaunu dzīvi, piederēt tikai sev.

—   Kas jums to liedz?

—   Tad sakiet, — ko man darīt? Ko?

—   Paziņot skaidri un gaiši, ka nemīlat, ka negribat.