„Tobago" maina kursu

Svešais nemierīgi sagrozījās. Galva noslīga uz grāma­tas. Alīse pacēla viņa galvu, lai izvilktu sējumu. Mati bija noputējuši, bet caur putekļu kārtu pirksti sajuta cirtu mīkstumu. «Vēl mīkstāki mati par manējiem,» ar izbrīnu nodomāja Alīse. Viņa atšķīra grāmatu un vēl vai­rāk izbrīnījās — tie bija Verlēna dzejoļi franču valodā. Sējums paņemts no plaukta, tumši plankumi uz vairā­kām lappusēm liecināja, ka svešais to lasījis.

Svešais atkal sakustējās, galva atrada jaunu atbalsta punktu. Šoreiz seja bija pavērsta sāņus — ar tumšajām ēnām zem aizvērtajiem plakstiem un dziļajām ciešanu rievām.

Alīse ieskatījās vērīgāk un pēkšņi zināja, kāpēc jau pirmajā mirklī iebrucējs bija licies pazīstams. Viņš at­gādināja kalnieti Franču, kurā bija iemīlējušās visas pansionāta meitenes. Arī viņa. Citiem kalnā kāpšana bija izprieca, sports, ko dēvēja par alpīnismu. Francam tas bija pienākums — grūts un bīstams darbs. Rāmās, skaidrās dienās viņš sēdēja viesnīcas priekšā uz sola un tīksmi sildījās saulgozī. Bet, kad sacēlās viesuļvējš un sniegputenis, Francs āva kājās naglotos zābakus, paķēra saritinātu tauvu, kapli un, svilpodams savu iemīļoto mel­diņu, devās ceļā garām meiteņu pansionātam. Tādās naktīs lielajā guļamtelpā nevienai miegs nenāca. Sasē­dušās bariņā, viņas klausījās vētras gaudoņā un minēja, vai Francam laimēsies atrast bez vests pazudušos al­pīnistus. Melsa, ka Francs redzēts kalnos arī citās nak­tīs un tad viņam mugursomā esot nevis medikamenti un produkti, bet dārga kontrabandas prece. Tomēr neviens neņēmās sīkāk izpētīt šīs baumas. Ja viņu apcietinās, kurš tad rāpsies kalnos, glābs tūristus no sasalšanas un bada nāves?…

Alise izskrēja no kajītes. Pēc dažiem soliem atgriezās, lai aizslēgtu durvis. Tad iedomājās, ka durvju aizslēg­šana varētu likties aizdomīga. Tomēr pievāca slēdzeni un atkal aizsteidzās. Viņa bija gatava sevi izpļaukāt.Tas varēja gadīties tikai viņai, kurai nekad mūžā nav nācies just īstu izsalkumu! Ja cilvēkam tur nav bijis ūdens, tad ēdiena droši vien ne tik.

Biedri jau gulēja. Vienīgi Cepurītis joprojām sēdēja uz kojas malas. Kājas uz ķeblīša nolicis, galvu rokās at­balstījis. Viņš domāja. Centās izprast, kas noticis šajās piecās no viņa dzīves izkritušajās dienās. Bet pie skaid­rības netika.

Pajautāt biedriem? Nav nozīmes. Uz kuģa pat maz­svarīgu atgadījumu atgremo nedēļām ilgi. Ka tik būtu, par ko patrīt zobus. Arī par viņa nelaimīgo gājienu uz tuneli drīz runās uz visiem Latvijas tvaikoņiem un vēl nez ko piegudros klāt. Priekšdienās jārīkojas īpaši pie­sardzīgi, lai nepalielinātu aizdomas.

Un tomēr Cepurītis piecēlās. Nemiers bija stiprāks par prāta apsvērumiem. Virzīdamies uz durvīm, viņš aizēnoja Augustam gaismu. Tas uz mirkli atrāvās no grāmatas:

—   Vai tad tiešām nevarētu?! … Ak, tas tu, Cepurīti

—  Met mieru, puis, tev taču astoņos uz vakti. Un pie Svadrupa nosnausties nedabūsi. Tur tev pavisam citas grāmatas jālasa, lai ar viņu tiktu galā.

—   Es jau drīz, — Augusts negaidot piekāpās. —Gri­bas tikai uzzināt, kā tā nodaļa beidzas.

Cepurītis paņēma no galda maizes gabalu un iebāza kabatā. Augusts viņu pavadīja skatieniem:

—   Kur tu skriesi? Uzrausies vēl uz kapteiņa, tad vairs nebūs gaisa.

—  Man jau tāpat nav gaisa, — Cepurītis teica. — Te tik karsts, ka nevaru izturēt. Man pat ārsts izrakstījis svaigu gaisu.

Redzēdams, ka Augusts atkal iegrimis grāmatā, Cepurītis izgāja.

Viņš sāka no laivu klāja. Jau pie otrās glābšanas laivas pamanīja atrisušu auklu. Žigli atraisīja arī pā­rējās, pacēla brezenta pārvalku un ielūkojās. Laiva bija tukša. Viņš ņēmās atkal aizsiet mezglus. Pirms pēdējās auklas brīdi padomāja. Tad aizmezgloja arī to.

Cenzdamies turēties ēnā, cīnīdamies ar vājumu, Cepurītis turpināja apgaitu. Viņš ieskatījās katrā tum­šākā kaktā, darba rīku kambarī, ieklausījās enkura ķēdes nodalījumā. Nekā. Pie mašīntelpas lūkas viņš brīdi vil­cinājās, bet lejā nekāpa. Pieklauvēja pie Vallijas apgais­motā iluminatora.

—   Tu vēl neguli, Vallij?

Stjuarte pabāza galvu.

—  Ko es redzu, Cepurītis atkal uz pekām, — runājot ar veco motoristu, viņas tonī nebija ne vēsts no pirmītē­jās vīzdegunības. — Kamēr tie tur augšā, miera nav.

—  Tu jau vienmēr tāds naktsputns biji, — teica Ce­purītis. — Atceros, mana Zaiga mēdza sūdzēties, ka viņai acis krītot ciet, bet tev pat melnās kafijas nevajagot.. . Klau, vai tev nav pie rokas krūze kafijas? Man pēc tā drudža trakoti slāpst.

—  Vienmēr laipni! — smējās Vallija un, pielejot glāzi, turpināja viesmīles manierē: — Vienu ledus kafiju, lūdzu! Ko varētu kungam vēl piedāvāt? Es ieteiktu mūsu pirmšķirīgo Latvijas bekonu … Ņem vien, Cepu- rīt, šie jau pārāk izlepuši, lai ēstu prastu speķi, allaž atstāj uz galda.

Cepurītis grasījās nogriezt gabalu. Izmeklējās pa ka­batām. Tad atcerējās, kur atstājis savu enkurnieka nazi.

—   Un kas citādi dzirdams kungu galā?

—   Svin preilenes kāzas.

—   Un es domāju, ka tiešām kaut kas atgadījies …