„Tobago" maina kursu

—   Tik pēkšņi… — Alīse stomījās. — Es vēl neesmu jūs pa īstam iepazinusi… Es jūs . .. vēl ne …

—   Nāks, nāks ar laiku — i mīlestība, i laime, — Kvie­sis omulīgi mierināja.

—   Bet tā uzreiz … uz kuģa … Man pat nav līgavas tērpa … — Alīse izdvesa.

Viņa labi pazina tēvu. Sīkumiem tas allaž piešķīra pārspīlētu nozīmi.

—   Tur tev taisnība! Tik vienkārši nevar, onkulis vēl apvainosies, ka bez viņa, un ko tad? … Tu man esi gudra meita, Alīsiņ! Kāzas mēs rīkosim Santaringā. Lai viss ir, kā nākas, — baznīca, ziedi, dāvanas, laimes vēlējumi, fotogrāfijā avīzēs! Naudu nav ko žēlot — saaicināsim tu­rienes labo sabiedrību, komersantus, diplomātus …

—   Man gan uz kuģa vairāk patiktos, — teica Pārups. — Tas padarītu mūsu mīlu bezgalīgu kā okeāns … Un nez vai Santaringā atradīsies luterāņu mācītājs?

—   Ja tik vien tās nelaimes, — Kviesis nebija sīku­mains. — Reliģija ir tas pats, kas valūta, svarīgākais ir pati būtība. Lats vai pezo — nauda paliek nauda. Mūsu senči ticēja Potrimpam un Laimai… Tātad — līkop!

Kviesis valdonīgi piespieda zvana pogu un neatņēma pirkstu tik ilgi, kamēr durvīs neparādījās stjuarte Val­lija — paglīta, strupdegunaina tumšmate.

Vallija bija pirmā stjuarte Kvieša rēderejā. Kviesis neatzina sievietes uz kuģa, sevišķi izskatīgas meitenes. Tās var radīt tikai pilnīgi liekus sarežģījumus. Bet «To­bago» lepnais salons prasīt prasījās pēc sievišķīgas gā­dības. Pilnīgi skaidrs tas kļuva valdībai par godu rīko­tajā pieņemšanā, kur satrauktais misiņš gandrīz uzgāza majonēzi admirāļa Spādes zelttresotajām biksēm. Val­lija, kas agrāk bija strādājusi par viesu apkalpotāju pie «Maksim-Trokadēro», labi apzinājās savu nozīmi kuģa dzīvē. Viņa nevienam negrieza ceļu. Ne Galeniekam, ar kuru Bolderājas strādnieka meita ātri vien atrada ko­pīgu valodu, ne kapteinim, kura bargo toni neņēma no­pietni.

Arī tagad Vallija pat nedomāja steigties. Viņas darba laiks beidzās ar vakariņu galda nokopšanu. Iebāzusi galvu durvju spraugā, stjuarte ar visu savu stāju izrā­dīja īgnumu par naksnīgo traucējumu.

—   Šampanieti, Vallij! Un pasauciet kapteini!

33

—  Uz galda taču vēl ir, — viņa norādīja uz trim pu­delēm, no kurām viena bija tikko aizsākta.

3-4102

—   Lauķe! Kad kaut ko svin, tad korķiem jāpaukšķ un vīnam jāputo pa īstam!

Vallija paraustīja plecus, izņēma no bufetes jaunu pudeli un lika korķim uzšauties griestos. Atsities tas gandrīz ķēra kapteini Vilsonu. Pēc tumsas uz klāja kap­teinis bija piemiedzis acis un izskatījās sevišķi dusmīgs.

—   Velns parāvis, man šie muļķīgie joki apnikuši! — viņš kliedza.

—   īstā laikā! — Kviesis sauca. — Kapteini Vilson, jums, kā vecam ģimenes draugam, jāuzzina pirmām … Santaringā svinam kāzas, varat apsveikt!

Kapteiņa vaibsti tūdaļ ieguva priecīgu izteiksmi. It kā baidīdamies, ka Kviesis var nenoticēt sejai, vecais vairākas reizes no vietas atkārtoja:

—   Ļoti priecājos!… Tiešām, ļoti priecājos! …

Viņš smagi apsēdās grozāmajā krēslā. Tad atcerējās,

ka laikam pieklātos apsveikt līgavu. Ja Alīse būtu viņa meita, Vilsons to nedotu Pārupam ne par trim namiem, ne par desmit, ne par visiem Rīgas namiem. Bet Alīse bija Kvieša meita. Vilsons zināja, kā ir ap sirdi, kad gri­bas lamāties, bet vajag smaidīt. Ne velti viņš bija Kvieša kapteinis kopš divdesmit gadiem. Tikpat, cik Alīsei gadu.

Viņš piecēlās un tūļīgi paspieda meitenei roku:

—   Vēlu jums laimi! No visas sirds!

—   Paldies, kapteini, — Alīse klusi teica un, nodū­rusi galvu, izgāja no salona.

—    Par mūžam jauno mīlu! — sauca Pārups, neskato­ties uz līgavas prombūtni.

—   Par jauno firmu «Kviesis un Pārups»! Mani kuģi, jūsu nami!

_— Sākot ar šo brīdi, varat mierīgi teikt: mūsu kuģi, mūsu nami.

—   Jūs nejokojat?

—   Jūs taču zināt, kā es raugos uz mantu. Bet, ja bai­dāties, ka runāju šampanieša iespaidā, varam tūlīt pat…

—   Laulības kontraktu? Ko jūs, ko jūs! — Kviesis at­gaiņājās. — Kaut gan … Kāpēc zaudēt laiku? Laiks taču nauda. Kapteini Vilson, es jūs palūgšu atnest zīmog- papīru un apliecināt mūsu parakstus.

—   Jā, kaptein, — Pārups sauca Vilsonam nopakaļ.

— Uz tiem priekiem lieciet komandai izsniegt šņabi. Pa «kurzemniekam» uz vīra!

Rieta atblāzma bija nodzisusi. Okeāns spīguļoja kā melna darva. Pamazām, vējam pieņemoties, retinājās mākoņi. Arvien vairāk zvaigžņu šūpojās viļņos. «To­bago» ar divpadsmit mezglu ātrumu peldēja pretī San- taringai — pretī palmām un naftas torņiem, pretī Kvieša svaiņa milzīgajām cukurniedru plantācijām, pretī līga­vas plīvuram un kāzu zvaniem.

Pēc pārdzīvotā sasprindzinājuma «Tobago» vīri ju­tās kā izsūkti. Ziņa par negaidīto degvīna devu pienāca īstā reizē un tika saņemta ar priecīgu uzbudinājumu.

—   Nu tad priekā, uz Alīses jaunkundzes veselību! — teica Augusts.

Viņš pielika krūzi pie lūpām, bet tūdaļ nolaida, ne­maz neiebaudījis, — romāna tūkstoš divsimti trešajā lappusē noslēpumainais kuģis uzskrēja zemūdens klin­tīm, un gribējās ātrāk uzzināt, vai tas izglābsies.