„Tobago" maina kursu

Tas bija joks viņa gaumē. Bet Alīsei izlikās, ka Pār- upa smiekliem ir nedabiski stiklaina pieskaņa.

—   Nezinu, — Cepurītis runāja ar grūtībām. — Ja vairs neesmu vajadzīgs … Es tikko turos uz kājām …

—   Varat iet, — Rīgners sacīja, tad uzsauca savam matrozim: — Kuģa pārmeklēšanu izbeigt! Visiem atgriez­ties uz zemūdenes!

—   Klausos, kapteiņleitnanta kungs.

Kad durvis aizvērās, Rīgners atkal kļuva omulīgs.

—   Ja jums nav iebildumu, es vēl mazliet pakavē­šos .. . Tik reti gadās senu draugu pulciņā sēdēt pie galda ar baltu segu un kristālā traukiem, patērzēt un aiz­mirst kara bardzību. Vai varat mani saprast, cienītā jaunkundz?

Alīse neatbildēja. Viņa pat lāgā nebija sadzirdējusi jautājumu. Viņa domāja par cilvēku, kas ieslēgts kajītē. Beidzot Alīse sāka nojaust, kāpēc tas izlīdis no savas paslēptuves un ieskrējis pie viņas. Lai izvairītos no sa­stapšanās ar hitleriešiem! Cik labi, ka viņa to nav izrai­dījusi!

—   Starp citu, Kvieša kungs, lieku lielas cerības uz jūsu draudzīgo atbalstu. Ja jūs man izpalīdzētu ar pro­duktiem … — pamanījis Kvieša vaibstienu, Rīgners pa­smaidīja: — O nē, tas nav ultimāts! Ar ienaidnieku viena valoda, ar draugiem — gluži cita. Par visu tiks samak­sāts, pie tam angļu mārciņās. Pirms nolaidām dibenā «Kentas hercogieni», pievācām kuģa kasi. . .

—  Varu piedāvāt konservus, augstākā labuma Rīgas šprotes un ķilavas, arī dzeramas olas.

Tik bagāts gan neesmu, lai tērētu dārgās mārci­ņas par konserviem. Man vajadzīga svaiga gaļa, saknes, maize … Par olām paldies, mani puiši godam nopelnī­juši garšīgu omleti.

—   Fon Rīgnera kungs, neprasiet neiespējamo, Kviesis protestēja. — Kuģa krava ir jūsu rīcībā, lūdzu! Bet pārdot produktus no komandas virtuves …

Rīgners piecēlās.

—   Ja gribat, lai mēs paliktu draugi, — viņš paska­tījās uz Pārupu.

Tas paraustīja plecus:

Veikala darīšanās es nekad nejaucos. Bet no savas pieredzes varu pateikt, ka draudzība ir vairāk vērta nekā daži kilogrami liellopu gaļas.

Kviesis nopūtās:

—   Ja jau mans kompanjons tā, tad es padodos. Līdz Santaringai kaut kā iztiksim. Galu galā karš prasa upu­rus. Arī no tiem, kas grib dzīvot mierā … Tad ko, fon Rīgnera kungs, trešo glāzīti par mūsu darījumu?

—   Pateicos. Pienākums sauc. Laimīgu ceļu!

Tikko Rīgners kapteiņa pavadībā bija atstājis salonu, atslāba Alīses sasprindzinātie vaibsti.

—   Riebīgi, — viņa čukstēja, tad pamanīja Pārupa pilno glāzi: — Kas ar jums noticis, Ilgmar?

—   Ar mani? — Pārups satvēra glāzi un palūkojās sīkajos gāzes burbulīšos, kas cēlās uz augšu. — Biju vienkārši aizsapņojies. Cik tomēr mūsu dzīve raiba! Šo­dien tu atrodies galotnē, rīt vilnis ierauj tevi pašā dzelmē. Tikai nedrīkst izsamist. Uz dzīvi jāraugās caur glāzīti, tad tā kļūst tikpat skaista kā jūs, Alīse, — un, it kā steigdamies atgūt nokavēto, viņš pēc kārtas iztuk­šoja vairākas glāzes.

Motori pēc ieilgušās klusēšanas beidzot pacēla balsi. Visi sajuta atvieglojumu. Kviesis piecēlās un nostājās pie loga. No klāja atlidoja kapteiņa Vilsona pavēles. Kuģa šūpas kļuva vienmērīgākas un apvaldītākas, viļņu čala maigāka. Pārliecinājies, ka vācu zemūdene aizbrau­kusi, Kviesis aizsmēķēja un atgriezās pie galda.

—   Paldies dievam, projām, — viņš iesaucās. — Vi­sur par kungiem uzspēlējas, šie nolādētie vāciešj! Mēs vēl tikām lēti cauri, bet cik laika zaudējām!

—   Nupat vēl tu viņus dēvēji par bruņiniekiem, — Alīse piezīmēja.

—  Vārds mēlē nekož … Lai nu kurš, betmēs, latvieši, labi zinām, kāda cena šiem bruņiniekiem. īsti laupītāji! Brīnos, Pārup, — kā jūs ar tādiem varat draudzēties?

—   Draudzēties? Tīri vai jāsmejas! Man draugos tikai vīns un daiļais dzimums.

—  Man radās iespaids, ka jūs labi paziņas, — teica Alīse.

—  Tieši otrādi, ienaidnieki… Kādreiz pastāstīšu. Kāpēc sabojāt sev garastāvokli? … Un tagad, manas dievinātās dāmas un cienījamie kungi, atļaujiet man pa­teikt dažus vārdus, mazu uzrunu … Visapkārt plosās karš, un tomēr mēs trīs esam pametuši savu tēvu zemi, lai dotos tālā braucienā. Jūs, mana dārgā, braucat ap­ciemot savu sirmo tēvoci; jūs, Kvieša kungs, kā īsts Lat­vijas patriots, gribat nodibināt un paplašināt mūsu tirdznieciskos sakarus ar aizjūras valstīm. Bet es? Kas mani pamudināja doties briesmās? Mani vada vienīgi mīla! Tāpēc šodien jūtos mazliet apreibis — no jūsu klāt­būtnes, Alīse, no laimes! Jūs taču piedosiet nelabojamam romantiķim, mana dārgā, bet es nespēju vairs klusēt. Man tas jāpasaka klaji, nekavējoties: esiet mana sieva! Lai kapteinis mūs salaulā, lai okeāns ir mūsu kāzu lieci­nieks!

Alīse sarāvās. Kad Pārups sāka savu svinīgo uzrunu, viņa pat nenojauta, uz ko tā tēmēta. Bija pilnīgi aizmir­sies, ka viņa saderināta, pie tam ar šo cilvēku, kas bez ērmošanās nespēj pateikt pat divus vārdus.

—  Bravo! — Kviesis iesaucās. — Tas ir manā garā — pēc vecām jūrnieku tradīcijām!

Alīse zināja, ka tagad kaut kas jāsaka. Ne jau tāpēc, ka vīrieši šaubītos par viņas piekrišanu. Bet tāpēc, ka to prasīja labais tonis. Pēkšņi likās, ka saderināšanās gre­dzens kļuvis par šauru un spiež.