„Tobago" maina kursu

Trauksmes sirēna beidza kaukt. Kādu brīdi starp viņiem iegūlās nepanesams klusums, pārtraukdams dīvaino sarunu. Kad Alīse grasījās atkārtot jautājumu, durvis satricināja steidzīgi klauvējieni.

Alīse paskatījās uz durvīm, paskatījās uz svešinieku. Viņa acis bija mierīgas, pavēlošas, gandrīz hipnotizē­jošas. Vēl nebija par vēlu atvērt, neiedziļināties mūža­mežā, turpināt soļot pa gaišo, tēva ienākumu bruģēto ceļu. Un tomēr viņa paklausīja svešinieka acīm. Neattai­sījusi durvis, vaicāja:

—   Kas tur ir?

—   Es, radiotelegrafists Arturs …

Trauksmes laikā radiotelegrafista vieta ir pie aparāta. Kuģi var torpedēt. Tādā gadījumā no savlaicīgi raidītā SOS signāla bieži vien atkarīga komandas dzīvība. Ar­turs to zināja. Tomēr viņš šai brīdī atradās nevis savā postenī, bet pie Alīses durvīm. Vainīga bija kāda foto­grāfijā. Visiem jūrniekiem pie sienas karājās skaistu sie­viešu ģīmetnes. Ja nebija savas meitenes, mēdza pie­spraust kādu aktrisi. Arturs savu ideālu pirms gada bija izgriezis no «Atpūtas». Fotoattēls rādīja smaidošu mei­teni baltā sporta kreklā, īsās, baltās biksītēs, ar tenisa raketi rokā. Tikai daudz vēlāk Arturs uzzināja, ka šis modernais, baltais eņģelis ir viņa darba devēja meita. Alīses kajītes durvis bija no bieza ozolkoka, bet Arturs redzēja tām cauri. Redzēja viņas gaišos, viļņainos ma­tus, liego, skaisto seju. Šīs sejas dēļ viņš bija gatavs aizmirst savus radiotelegrafista pienākumus. Ja vaja­dzēs, arī daudz ko vairāk.

—   Jūs vēl te, Alīses jaunkundz? … Ejiet ātrāk pie glābšanas laivas … Kas var zināt, vācu zemūdene …

—   Tūlīt iešu … Paldies, Artur, mīļš paldies!

Soļi attālinājās.

—  Nekavējoties uz glābšanas laivu! — teica svešais. Viņa vārdi skanēja kā pavēle.

—   Un jūs?

—   Man tur nav ko iegūt un te nav ko zaudēt. Bet labāk, lai mani neredz. Vai jūs nevienam neteiksiet?

—   Labi, palieciet, — vairāk nekā Alīse neteica.

Viņa izvilka no kojas apakšas korķa vesti, uzmeta

svešajam pēdējo pētošo skatienu un izgāja. Aizslēdza durvis. Viņa pati vēl nezināja, ko tālāk darīs. Katram ga­dījumam iebāza slēdzeni kabatā.

Kapteiņa Vilsona platā seja atgādināja sašvīkātu na­vigācijas karti. Vēja ģērētajā ādā gadi un rūpes bija ievilkušas neskaitāmas līnijas, it kā ar smailu zīmuli iezīmēdamas visus kursus, kurus izbraukājis matrozis Vilsons, stūrmanis Vilsons un kapteinis Vilsons. Nu viņš jau turpat divdesmit gadus komandēja Kvieša rēderejas kuģus. Vispirms veco trīsmastnieku «Viesturs», kas tik ilgi pārvadāja kokus, kamēr pats tika sacirsts malkai. Tad piecus tukstošus tonnu lielo «Krimuldu». Kad Kvie­sis pārdeva «Krimuldu» un vēl citus novecojušos tvai­koņus, lai iegādātos jauno un moderno «Tobago», četri kapteiņi kļuva lieki. Vilsons nekad neaizmirsa, ka Kvie­sis izraudzījās tieši viņu. Un kā lai aizmirstu, kad rē- ders pats to vietā un nevietā atgādināja. Tādēļ nācās ne vienu reizi vien klusu ciešot samierināties ar otrās šķi­ras degvielu, kas īpašniekam sagādāja ietaupījumu, bet mašīntelpas vīriem raizes un nepatikšanas. Tādēļ nācās nīkt salonā līdz vēlai naktij, pacietīgi noklausoties vārdu burbuļošanā un korķu paukšķēšanā.

Ja komanda zinātu, cik kapteiņa formas tērpam rei­zēm liela līdzība ar sulaiņa livreju!

Komanda to nezināja. «Tobago» vīri varēja iedomā­ties veco Vilsonu tikai tādu, kāds viņš patlaban stāvēja uz galvenā klāja. Kājas plati izplestas, uz tām balstās masīvais korpuss. Sudrabota bārda. Zeltnagota kapteiņa cepure. Bargs, tālē vērsts skatiens.

Turēdama «Tobago» savu starmešu gūstā, vācu zem­ūdene lēni tuvojās. Ar vāciešiem kapteinim Vilsonam bija veci rēķini. Pirmajā pasaules karā viņš bija piedalī­jies kaujā pret vācu eskadru Monzundas jūras šaurumā un dabūjis peldēt uz krastu ar kontuzētu roku. Vēl šo­dien viņš uz to paļāvās vairāk nekā uz kuģa barometru.

Submarīna bija liela. Viens no tiem zemūdens krei­seriem, kādus hitlerieši īpaši būvēja tāliem sirojumiem. Pie lielgabala un ložmetēja stāvēja vīri bruņu cepurēs. Kapteinim Vilsonam gribējās lamāties, uzkliegt, lai pie­brauc uzmanīgāk. Viņš to nedarīja. Kāda daļa vāciešiem gar bortu svaigo krāsojumu? Labāk nolaist fenderus. Nā­cās nolaist arī virvju kāpnes.

Pirmais «Tobago» klājā uzkāpa vācu flotes virsnieks. Pats pajauns, bet gaišā bārda kupla un spuraina. Nēsāt tādu prasīja šodienas jūras laupītāju tradīcijas, — jo garāka bārda, jo garāks reiss aiz muguras.

Citādi viņš izskatījās nevainojami. Formas tērps kā nupat gludināts. Misiņa pogas nospodrinātas līdz žil­bumam. Viņam nopakaļ pa virvju kāpnēm uzrāpās četri automātiem bruņoti matroži. Pārlēca pāri reliņam. Ar me­hānisku, ievingrinātu kustību pavērsa stobrus pret Vil- sonu un Nordeķi. Sastinga, gaidīdami komandiera pavēli.

—   Nodzēst ilumināciju! — vācu kapteiņleitnants nikni izkliedza. — Laikam gribat saaicināt angļus?!

—    Bocmani, esiet tik laipns un izslēdziet prožek­toru, — pēc vācieša rupjā komandtoņa Nordeķa pieklā­jība izklausījās kā protests. — Mūsu ciemiņiem gaisma nav pa prātam, — viņš kā atvainodamies piebilda.