„Tobago" maina kursu

motora duna liecināja, ka kuģim vēl šonakt jāatiet. Celtņi rūca, ķēdes žvadzēja, mucas rībēja. Cilvēki nāca un gāja, nesa un vēla, komandēja un lamājās. Tādā reizē drīkstēja lamāties visi — ka tik darbs raisītos ātrāk. Stūrmanis lamāja ceļamkrāna mašīnistu. Mašīnists lamāja krāvēju formani. Tas — savus vīrus, tie — sma­gos ormaņus, kuriem atlika izgāzt savas dusmas tikai uz zirgu mugurām. Un pat tie reizēm pievienoja kņadai skaļu zviedzienu.

Pa ietni nepārtraukti plūda cilvēki. Streipuļoja mat­roži, jau paguvuši atvadīties no Rīgas. Steidzās meitenes cerībā nolaupīt laikam vēl dažus mirkļus. Cienīgi soļoja muitas ierēdņi. Saduguši nesēji stiepa smagus ādas če­modānus. Šurp turp skrēja pavārs un kuģa puika, no­gādādami uz klāja nupat atvestos produktus. Uz augšu zagās daži neatlaidīgākie bičkomeri, lai vēlreiz dabūtu par brīvu ieēst.

Šajā drūzmā jebkurš varēja uzkļūt uz kuģa. Neviena neievērota, uzkāpa arī Zaiga. Pēc brīža viņa atkal stā­vēja blakus.

—  Tēvs ir ar mieru, viņš tevi gaida. Tur, ar tiem sirmajiem matiem, vai redzi? … Es skrienu.

—   Zaiga!

—   Jā? — viņa nepacietīgi atgriezās.

—   Mētelis.

Viņi izšķīrās. Zaiga ienira tumsā, viņš izpeldēja gaismas jūrā. Zem kājām līgojās ietne, tad kājas skāra klāju. Un motorists viņu jau ievilka ejā.

Aizcirtās lūkas vāks, ostas trokšņi norima. Stāvas kāpnes, tumši gaiteņi, atkal kāpnes. Pieliekušies viņi steidzās pa blāvi apgaismoto vārpstas tuneli. Sasniedza šauru iedobumu — viņa paslēptuvi. Pēc brītiņa Cepurī­tis atnesa krūku ar ūdeni, rupjmaizes klaipu, enkurnieka nazi. Teicās drīz atkal atnākt. Tas bija pirms piecām die­nām. Pirms veselas mūžības …

Un tagad viņam bija grūti.

17

Bija grūti sēdēt iedobumā, kur pat nevarēja izslie- ties pilnā augumā. Sienas spiedās virsū no visām pusēm. Reizēm pietrūka elpas. Pasaule bija sarukusi līdz šau­ram, zemam tunelim, rūsganām sienām, eļļainu pirkstu notraipītam spuldzēm. Mocīja bezgalīgi garā skrūves

2 - 4102

vārpsta. Tā rotēja bez mitas, ar savu spīdīgo virsmu grieza acīs, ar savu nepārtraukto dunoņu grieza ausīs.

Bija grūti nīkt bezdarbībā, nezinot, cik ilgi turpinā­sies brauciens. Dienas saplūda nebeidzamā, vienmuļā virknē. Sākumā vēl bija laikraksts, bet pamazām lap­puses aizgāja paštītenēm. Saturu viņš zināja no galvas, tas nepārvērtās pelnos. Pelnos un drupās bija pārvērtu­sies sakautā Francija. Vācija pieteikusi Lielbritānijai ne­saudzīgu zemūdeņu karu. Bet Ulmanis taisījās Daugav­pilī atklāt līksmus dziesmu svētkus. Viņš saplēsa pēdējo papīra strēmeli. Pat oderes vīlēs vairs neizdevās sa­grabināt tabaku smēķim.

Bija grūti bez pārtikas. Maizes klaips, sagriezts neskai­tāmās šķēlēs, jau sen bija notiesāts. Uzlasītas pat pēdējās drupačas. Bet vēl grūtāk par badu bija paciest slāpes.

Tukšā krūka gulēja uz grīdas. Būtu velti to vēlreiz celt pie lūpām. Pat visniecīgākais valgums bija uzsūkts ar sauso, sūrstošo mēli.

Atkal un atkal viņš tramīgi raudzījās uz aizvaru, aiz kura bija pazudis Cepurītis. Vai tiešām tas vairs ne­nāks? Viņš ar grūtībām piecēlās. Aiztaustījās līdz tērauda plātnei un ieklausījās. Nekā.

Viņš paskatījās pulkstenī. Trīs. Augšā bija nakts, un nez kādēļ pēkšņi radās pārliecība, ka ārā līst. Likās pat, ka caur motoru troksni var saklausīt lāšu bungoņu.

Izbāzis galvu pa lūku, viņš atgāza to atpakaļ, lai kārām lūpām uztvertu lāses. Bet no lietus nebija ne vēsts. Arī tumsa nebija sabiezējusi. Pār okeānu klājās vēl tikai vakars. Jūnija vakars, kas glabāja sevī garās dienas atspīdumu.

Klājs šķita pamests un izmiris. No skailcrta krita gaismas šalts un kā mirgojošs celiņš stiepās līdz kājām. Viņš pasteidzās izkāpt no nodevīgās straumes. Tomēr atpakaļ lūkā nelīda.

Nepadzēris viņš savā paslēptuvē neatgriezīsies. Kaut kur ūdenim jābūt! Pēc brīža viņš saprata, kur to atrast. Kad atskanēja lielgabala šāviens, viņš jau raisīja vaļā glābšanas laivas brezenta pārvalku. Iekaucās trauksmes sirēna. Uzliesmoja prožektori. Klājs atdzīvojās.

Ceļš uz lūku bija aizsprostots. Viņš iespraucās šaurā ejā. Gaiteņa abās pusēs atradās durvis. Durvis! Aiz tām bija ūdens, bija maize, bija glābiņš! Bet aiz tām noteikti

bija arī cilvēki. No cilvēkiem pašlaik jābaidās. Ne tikai sevis dēļ, ari Cepurīša dēļ. Vajadzēja izskriet gaitenim cauri, atrast ceļu uz leju, atgriezties tunelī.

Viņš tālu netika. Gaiteņa galā atvērās durvis. Cīnī­damies ar caurvēju, pāri slieksnim kāpa jūrnieks virs­nieka tērpā.

Citas izejas vairs nebija. Viņš atrāva pirmās durvis, aizcirta aiz sevis un kā aizbarikadēdams atslēja pret tām muguru. Sirds joprojām traki dauzījās, bet acis jau spēja atšķirt priekšmetus.

Uz galda stāvēja karafe ar ūdeni!

Viņš piespieda to mutei. Pirksti žņaudza stikla kaklu. Viņš dzēra, dzēra. Un dzīvība guldzot ieplūda ķermenī.

2

19

Skatiens pārslīdēja kajītei. Iespaidi uzbruka līdzīgi palu ūdeņiem. Spuldze ar rozā abažūru. Plauktiņš ar grāmatām. Tautiski aizkari kojas priekšā un arī pie ilu­minatora, kura melno apli pāršvīkoja divi starmetēju kūļi. Blakām karājās kleita. Kleita. Kāpēc uz kuģa kleita?