Neviļus viņš paskrēja uz priekšu. Un tūdaļ atskanēja sauciens. Sauciens, no kura viņš tā baidījās. Viņu bija ievērojuši. Tagad jau par vēlu atkal palēnināt soli. Tikai uz priekšu, cik vien spēka! Bet spēka palicis maz. Aiz muguras dunēja daudzi steidzīgi soļi. Droši vien domā, ka jātvarsta zaglis. Nez ko viņi darītu, ja zinātu patiesību. Pazibēja plakāts «Sarkanais kaķis» — farss ar slaveno komiķu Teo Lingena un Paula Kempa piedalīšanos. Un tūdaļ vienlaicīgi atsprāga visas četras kinoteātra «Parks» durvis, izmēzdamas uz ielas apmeklētājus. Ļaudis smaidīja — viņi bija jautri pavadījuši laiku. Cilvēki aizņēma visu ielas platumu, sajaucās ar tiem, kas iznāca no kino «Astra», samudžinājās neatšķetināmā kamolā. Šoreiz viņš vairs neatkārtos kļūdu. Lai kādu piepūli tas maksātu! Viņš centās soļot ne ātrāk par citiem. Priekšā vēl bija divi kino, vēl dažu mirkļu atelpa, pirms sāksies skrējiens uz dzīvību un nāvi. «Splendid-Palace». Amerikāņu filma «Spiegs Nr. X». Galvenajā lomā — Marlēne Ditriha. Un atkal daži simti cilvēku, kas izveidos jaunu barjeru starp viņu un vajātājiem . .. Kino «Maska». Tikko ieraudzījis afišu, viņš saprata, ka izredzes uz glābšanos strauji krīt. Filmā divas sērijas. Nolādēts! Seanss turpinājās. Caur plāno sienu dzirdēja šāvienus, svilpienus, stindzinošus saucienus. Nē, saucieni skanēja tepat uz ielas.
Viņš izrāvās uz priekšu. Pie Tieslietu ministrijas stāvēja garš policists. Vēl īsti neaptvēris, kas notiek, kārtībnieks izvilka svilpi. Treļļu alarmēti, no Piena restorāna, no «Esplanādes» durvīm izbira ļaudis. Arī pats kārtībnieks jau bija uzsācis vajāšanu —• ar vienu roku pogāja revolvera maksti, ar otru vicināja gumijas nūju. Bet spēka nemaz vairs nav. Tūlīt būs beigas!
Priekšā pazibēja starmešu gaisma. Auto! Kaut tas būtu vecais «Fords» vai «Minerva» — ar kāpšļiem zem durvīm! Paldies dievam! Riskēdams nokļūt zem riteņiem, viņš aizšāvās garām, uzlēca no otrās puses. Ieraudzīja rūtīm piespiestu seju. Gaišus matus un jocīgi platu degunu. Iebāza roku kabatā, it kā tajā vēl atrastos viņa «Valters». «Pilnu gāzi, citādi šaušu!» Seja atsprāga atpakaļ. Limuzīns parāvās uz priekšu. Kā bēgums pamazām attālinājās vajātāju kliedzieni.
Pēc dažiem kvartāliem viņš pārliecinājās, ka iela tukša. Lika samazināt ātrumu, nolēca. Nopirka kioskā angļu avīzi. Atšķīra. Slēpdamies aiz «Daily Mail» vairoga, elsoja tik ilgi, kamēr elpa kļuva normāla. Izgāja cauri pustumšajiem kanāla apstādījumiem. Viņš jau bija atguvis aukstasinību, spēju ievērot katru sīkumu.
Esplanādē daži puikas vēl spēlēja tautas bumbu. Solos sēdēja večiņas, atcerējās jaunību un aprunāja publiku, kas virināja «Rokoko» durvis. Sānu alejā puķu pārdevēja piedāvāja ziedus, kurus viņas dēls naktī zaga šai pašā alejā. Iepretī strūklakai meitenes gaidīja savus puišus, pie Barklaja de Tolli pieminekļa puiši gaidīja savas meitenes. Nevienam no viņiem nebija naudas norunāt tikšanos kafejnīcā. Bet visi ticēja, ka reiz noteikti būs. Citādi taču nebūtu jēgas dzīvot.
Viņa dzīvei bija jēga. Jēga bija arī bēgšanai, kaut tā varēja beigties ar nāvi. Ne jau sevis dēļ viņš riskējis dabūt lodi pakausī. Viņš to darījis, lai glābtu citus. Jātiek uz «Maksim-Trokadero», pie Zaigas. Jābrīdina, lai neiekristu citi. Viņš šķērsoja ielu.
«Maksim-Trokadero» šveicars par apmeklētājiem sprieda pēc apaviem. Tie vispirms parādījās uz pagraba kāpnēm. Kurpēm nenoliedzami bija ārzemju fasons, rokās ārzemju laikraksts. Šveicars atrāva durvis, pat nepaskatījies apmeklētāja vienkāršajā uzvalkā, uztūkumu un zilumu izķēmotajā sejā.
Sitienu pēdas tūdaļ pamanīja garderobiste. Tikai tos vien Zaiga redzēja. Pretī, pa labi, pa kreisi — visos spoguļos, kas bija pakārti, lai atspoguļotu dzīves masku, bet tagad rādīja dzīvi bez maskas. Zaiga nojauta, ka pati vainojama viņa nelaimē.
Aiz viņa muguras sākās cita pasaule. Neīsta gaisma, neīsti smaidi, neīsti vārdi. Bārdāmas tēloja kaislību un pieglaudās kavalieru resnajiem vēderiem, resnajiem naudas makiem. Lauku papi tēloja uzdzīvotājus un centās noslīcināt kristāldzidrajā bailes no sievas, no nelabas slimības. Sievietes tēloja naivas meitenes, meitenes tēloja daudz pieredzējušas sievietes. Un visi izjusti dungoja orķestrim līdzi Ciekurkalnā komponēto argentīniešu tango: «Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds …»
— Vēstule nav īsta, rokraksts viltots. Mēs esam iekrituši. Vajag brīdināt pārējos! Tev jāpazūd, Zaiga!
Viņi sēdēja garderobes tumšākajā stūrī. Viņus slēpa dārgi gabardīna mēteļi, impregnēti lietus apmetņi, garās sieviešu jakas. Bet uz rīta pusi pāri paliks tikai noplicināts mežs ar numuru plāksnītēm uz vadžiem. Jāatrod drošāka paslēptuve.
— Uz kuģa neviens tevi neatradīs. Es tevi aizvedīšu pie tēva, — un Zaiga pasniedza viņam zilu putekļu mēteli. — Velc mugurā, šis vienmēr paliek pēdējais.
Pilsētas ielas jau bija klusas, bet osta drudžaini strādāja. Viņi apstājās pie liela kuģa. «Tobago» — kliedza lielie burti uz borta. Balta strūkla virs dūmeņa un