„Tobago" maina kursu

īstā dzīve varbūt sāksies tad, kad viņa apprecēs Pār- upu. Alīse vēl lāgā nezināja, vai viņa to precēs vai ne­precēs, tāpat kā nezināja, vai tas viņai patīk. Pārups bija izskatīgs — toreiz Preses ballē Alīse to bija ievērojusi, vēl pirms viņus iepazīstināja. Viņš labi ģērbās, labi uz­vedās, teicami dejoja. Viņš prata sacīt jaukus kompli­mentus. Reizēm tie izklausījās pārāk skaisti, un tad Alīsei uzmācās tāda pati sajūta, kā iebaudot pārliecīgi saldu un lipīgu liķieri. Pats Pārups nekad nedzēra liķie­rus — tikai konjaku un šampanieti, toties pamatīgi. Viņš varēja to atļauties, viņam piederēja trīs ienesīgas mājas Marijas ielā. Šie nami bija tā apbūruši tēvu, ka viņš lāgā pat neapvaicājās, vai Alīse ir ar mieru. Galu galā — ar ko Pārups sliktāks par viņas pārējiem pie­lūdzējiem? Tas, ka viņš dzērājs, varbūt tieši labi. Sēdēs restorānos vai kavēs laiku viesiem — tādiem pašiem žū­pām kā viņš. Un pašai būs pilnīga brīvība … Brīvība, bet kam? Tām pašām pastaigām, iepirkumiem veikalos, apciemojumiem pie draudzenes, pirmizrādēm un ballēm? Nē, arī tā tomēr nebūs īsta dzīve!

īsta dzīve, īsta dzīve… It kā Alīse zinātu, kāda tā ir.

Viņa tikai reizēm iztēlojās, kādu to gribētu. Jau pa pu­sei miegā grimdama, viņa nodevās neskaidriem sapņiem. Citādi kā par sapņiem to nevarēja saukt — pārāk ne­reālas bija Alises domas. Viņa centās iedomāties, ka «Tobago» nepieder tēvam, ka viņa bez kapteiņa ziņas uzlavījusies uz kuģa un paslēpusies tilpnē, ka Santaringā nāksies pārdot saderināšanās gredzenu, lai samaksātu par istabu un uzturu pirmajai nedēļai. Tālāk Alises fan­tāzija nesniedzās. Viņa nespēja pat aptuveni iztēloties, kas būs pēc tam. Tādēļ viss turpmākais rādījās kā mūža­mežs, pilns nezināmu briesmu un grūtību. Alīse šaubī­jās, vai viņai pa spēkam vienai lauzties caur tumšo bie­zokni. Noģida tikai, ka aiz tā sākas brīvība, īstā dzīve.

Grūti bija izprast dzīvi. Alīse vairs nemēģināja to izprast. Viņa gurdeni ļāvās viļņu vienmuļās šļakstoņas aijām. Miegā mūžamežs pārvērtās par īstenību. Tas bija liānām aizaudzis, necaurejams, baismīgs. Nez no kurie­nes Alīsei pēkšņi bija gadījies cirvis. Viņa cirta un cirta. Jātiek uz priekšu, jākustas, citādi apstāsies dzīve. Del­nas pārklājās tulznām, tās neganti sāpēja. Sāpēja līdz asarām. Cirvis izkrita no rokām, viņa padevās. Negaidot koks salīgojās un apgāzās ar lielgabalšāvienam līdzīgu būkšķi.

Alīse pamodās. Brīdi viņa gulēja klusi, pūlēdamās aptvert, vai tikai nav nosapņojusi šāvienu vai arī tāds tiešām nodārdējis. Iesāka kaukt trauksmes sirēna. Tātad tomēr kaut kas noticis. Alīse atmeta segu, uzrausās sē­dus, uzvilka rīta tērpu. Bet piecelties vēl nepiecēlās. Šā­viens, sirēna, soļu trauksmainā clipoņa virs galvas, pa­vēles, kuras izkliedza tik labi pazīstamais kapteiņa Vil- sona bass, — tas viss labi iederētos viņas sapņu valstībā. Nu pēkšņi miglainie sapņi pārvērtušies taustāmā īstenī­bā, no kuras viņu šķīra vairs tikai plānais kojas aizkars …

Kad atvērās kajītes durvis, Alīse neviļus sarāvās. Caur aizkara spraugu viņa ieraudzīja asiem rugājiem klātu, iekritušu seju, drudžainas acis. Komandas locek­lis tas nebija. Tas nāca no svešas pasaules, no turienes, kur sprāga šāviņi un vaidēja sirēnas. Alīse sarāvās vēl mazāka. Svešinieks iedvesa bailes, viņā iemiesojās visas tās nezināmās briesmas, kas uzglūnēja aiz aizkara, dzī­ves mūžamežā.

Svešinieks metās pie galda, paķēra ūdens karafi, sāka dzert. Alīse nekad nebija iedomājusies, ka cilvēks var tā dzert. Kamēr neizprotamais cilvēks dzēra kā izslāpis zvērs, seja kļuva arvien cilvēciskāka. Acīs izdzisa šau­dīgās, neprātīgās liesmiņas, vaibsti atmaiga. Nu tā jau bija gluži cita seja, tā vairs nešķita tik biedējoša. Novā­jējusi, tumšām ēnām zem acīm, divām ciešanu rievām ap lūpām. Viņš arvien vēl dzēra. Lāses tecēja pa zodu kā nevarīgam bērnam, un Alise pamazām atguva drosmi.

Cilvēks beidza dzert un paraudzījās apkārt. Atkal seja rādījās savādāka nekā pirms brīža. Atklāta, vīriš­ķīga. Ja ne bārdas rugāji, tad saules brūninātie, ener­ģiskie vaibsti droši vien izskatītos gluži pievilcīgi.

Alīse strauji atbīdīja aizkarus, piecēlās. Bailes viņa neizjūta nekādas.

—   Ko jūs meklējat manā kajītē? Ko jums te vajag?

Cilvēks neatbildēja. Lēnām, pavisam lēnām nolika

karafi vietā, it kā tas patlaban būtu galvenais. Jā, paš­paļāvības viņam netrūka. Pēkšņi dzidrās acis izpletās, satumsa. Sekodama viņa sasprindzinātajam, trauksmes pilnajam skatienam, Alīse pamanīja uz naktsskapīša savu zelta rokas pulksteni.

—   Divpadsmit. . . tikai divpadsmit! Bet manējais rā­dīja jau vēlu nakti, — viņš teica.

Balsī izskanēja tāds bezgalīgs pārsteigums, ka Alīse ap­mulsa. Viņa pat aizmirsa, ka iebraucējs nav neko paskai­drojis. Likās, daudz svarīgāk izkliedēt viņa nesaprašanu.

—  Mēs taču braucam uz rietumiem. Katru dienu zau­dējam vienu stundu.

—   Uz rietumiem? — svešais paspēra soli uz priekšu.

—   Uz Santaringu. Vai tad jūs to nezinājāt?

—   Tik tālu? Vecais … — viņš sastomījās. Vārdi pa­klupa pret neredzamu šķērsli, un viņš apklusa.