„Tobago" maina kursu

Aiz kajītes plānās sienas šļakstēja viļņi. Viļņiem jāšļakst — citādi tie nebūtu viļņi. Šļakstoņa iemidzināja. Alīse pievēra plakstus — tikai uz īsu mirkli. Tūdaļ vil­nis pārvērtās sienas pulksteņa svārsteklī. Te tas attālinā­jās, te tas tuvojās. Un šūpojās, šūpojās. Vienmuļā ritmā. Turp un atpakaļ. Citādi apstātos pulkstenis. Bez kustī­bas apstātos visa dzīve …

Domas jaucās. Alīse piespieda sevi atvērt acis. Viņa nedrīkstēja aizmigt. Viņa pašlaik centās izprast savu dzīvi.

Viņas dzīve — tas nebija okeāns, viļņi. Tā bija rāma upe, kas plūda pa taisnu gultni. Rūpīgi nostiprinātie krasti neļāva izrauties, lai kā arī gribētos. Vienīgi gluži neparedzēti pali varētu tos pārpludināt. Bet līdz šim allaž bija radusies jauna gultne — tikpat mierīga, tikpat labi sargāta. Pēc mātes pāragrās nāves tēvs aizsūtīja Alisi uz Šveici. Meiteņu licejā viņa visus šos gadus bija sapņojusi tikai par vienu — par brīvību. Celties, kad ienāk prātā, tērpties raibās, gaisīgās kleitās, nevis ienīs­tajā formā ar stērķelēto, balto priekšautu. Gribējās skraidīt pa mežu, kāpt kalnos, bet tai vietā nācās audzi­nātājas uzraudzībā promenēt aplī pa pilsētiņas apstādī­

jumiem. Drīz riebās pat grāmatas. Tikai tāpēc, ka tajās greznojās pansionāta zīmogs — «piemērota labākās sa­biedrības meitenēm». Viņa stundām ilgi, gaismodama ar kabatas lukturīti, lasīja zem segas visvisādus dēku stāstus. Bet pēc tam vēl tikpat ilgi sapņoja par bēgšanu, par bīstamiem piedzīvojumiem. Bēgt tomēr nevajadzēja. Talkā nāca karš. Atbraukusi vasaras brīvdienās paciemo­ties pie tēva, Alīse atpakaļ vairs netika — ceļš caur bumbās grūstošo Poliju bija slēgts. Bet arī savrupmājā Ausekļa ielā Alīse neatrada brīvību. Pulksten deviņos viņu modināja Erna. Vanna jau gaidīja. Ūdens tajā bija patīkami silts un noslēpumaini zaļš no priežu ekstrakta. Tad Erna atnesa peldmēteli. Istabā jau gaidīja izgludi­nāti svārciņi un blūze, nospodrinātas kurpes. Pēc ģērb­šanās sekoja frizēšanās. Ernas rokās suka ar cietajiem sariem mīksti slīdēja caur garajiem matiem. Alīse mīlēja savus matus. Viņai gribētos pašai tos sasukāt. Viņai ne­maz nepatika, ka diena sākās ar Ernu un beidzās ar Ernu. Bet Alīse zināja, ka bez apteksnes nedrīkst. Reiz brālēns, kura galvā allaž izperinājās neprātīgas idejas, aizvilka Alīsi uz kādu kaktu ballīti. Tur viņa ieraudzīja Ernu. Apteksne aizrautīgi dejoja ar kādu puisi. Puisim nebija kaklasaites. Viņš bija sakarsis, viņa sviedrainā roka ar melnumu zem platajiem nagiem cieši gulēja uz Ernas smalkā ziloņkaula krāsas tērpa. Uz Ernas? Uz viņas tērpa! Tērps bija slepus patapināts no Alīses lielā drēbju skapja. Alīsei sanāca dusmas. Viņa pati nezināja, par ko, — par to, ka kleitu tagad vajadzēs nodot ķīmis­kajā tīrītavā, par to, ka Erna pat neatskatījās, vai par ko citu … Ziloņkaula krāsas tērpā Erna izskatījās kā īsta jaunkundze. Alīse uz brīdi mēģināja iedomāties viņu kā kundzi un sevi kā istabmeitu. Varbūt arī viņa tad dejotu tik aizrautīgi, ka aizmirstos visa pasaule. Bet vie­sībās pie ministru kundzēm un ballēs virsnieku klubā neviens nekad neaizmirsās. Te viss bija aprēķināts — katrs vārds, katrs smaids, katra kustība. Lai justos brī­vāk, Alīse labprāt lāva sevi pacienāt ar vienu otru glā­zīti. No tā kļuva vismaz jautri. Bet no rīta sāpēja galva. Nemaz negribējās atvērt acis. Viņa tāpat zināja, ka pie gultas stāv Erna ar japāņu rīta tērpu rokās, ka gaida vanna, ģērbšanās, brokastis kopā ar tēvu, pastaiga pa veikaliem, bet vakarā atkal viesības. Tikai nespēja atcerē­

ties, kur šoreiz. Galva bija tukša. Un arī dzīve likās tukša. Tukša līdz nejēdzībai.

Tad Alīse uzzināja, ka tēvs pošas uz Ameriku. Lūk, necerēta izdevība izrauties no ieraduma žņaugiem. Tēvs gan centās atrunāt, brīdināja no zemūdeņu uzbruku­miem, no mīnām, vētrām, bet tieši tas taču vilināja. Vili­nāja arī tālais krasts, svešās pilsētas, ļaudis. Un pirmās dienas viņa uz kuģa jutās gandrīz laimīga. Vispirms tāpēc, ka te nebija Ernas. Tēvs, protams, taisījās ņemt apteksni līdzi, bet Alīse nepiekāpās. Te viņa pati cēlās, pati ģērbās, pati sukāja matus. Te nebija ne veikalu, ne saviesīgu vakaru, ne tūkstoš citu nieku, no kuriem sastā­vēja viņas dzīve Rīgā. Uz kuģa Alīse jutās brīva. Tikpat brīva kā mūžam nemierīgie viļņi, kas nāca nez no kurie­nes un vēlās nez uz kurieni. Tā bija īsta dzīve.

Nē, īsta dzīve tā tomēr nez vai būs. īsta dzīve tā var­būt bija kapteinim Vilsonam, kad tas stāvēja komand- tiltā un nosprauda kuģa kursu. Matrozim, kas ar šļūteni skaloja klāju. Motoristam, kas izbāza galvu no mašīn- telpas lūkas, lai īsu brīdi ieelpotu dzestru gaisu. Kuram katram uz kuģa, tikai ne viņai.