„Tobago" maina kursu

i Prožektors nodzisa. Vienlaicīgi izgaisa arī zemūde­nes starmetēju kūļi. Melno kuģu starpā gulgoja tumša plaisa. Saspiestais ūdens kā rūgstošs alus izšāva baltu putu šalti. Tā apšļāca zemūdenes torni un spožām lāsēm teceja atpakaļ.

—    Apsargāt raidstaciju! Uzmanīt komandu! Pārbau­dīt kravu! — kapteiņleitnants izrīkoja savus vīrus. Tad viņš griezās pie kapteiņa Vilsona: — Palūgšu uzrādīt kuģa dokumentus.

: — Salonā varēsiet ieskatīties, — grumbuļainā vācu valodā noņurdēja Vilsons. — Tur atrodas arī kuģa īpaš­nieks Kvieša kungs.

«Tobago» salona iekārtojums nedarītu kaunu pat Kvieša savrupmājai. Grozāmi atzveltnes krēsli, apsisti ar mīkstu, sarkanu ādu. Sienas nišā pusapaļš dīvāns. Kla­vieres. Latviskiem kokgriezumiem izrotāta, milzīga bu­fete ar īpašām ligzdām pudelēm un smalkajai servīzei. Divi gumijkoki. Tas viss tālu pārsniedza kapteiņa Vil­sona un pārējo kuģu virsnieku prasības. Bet Jēkabs Kvie­sis mīlēja ērtības. Viņa gaume šai gadījumā bija izšķī­rēja. Lai pilnīgi justos kā mājās, Kviesis pašrocīgi bija piekāris lielu gleznu smagā, vecmodīgā zelta rāmī. Šī glezna viņam nozīmēja to pašu, ko ticīgajam svētbilde. Tā iemūžināja Kviešu rēderu dinastijas pirmo īpašumu — četrmastu barku «Turaidas Roze».

•Jēkabs Kviesis sēdēja ērtā pozā, pa pusei atgāzies krŠslā. Pat pidžamā, kurai pāri bija nevīžīgi uzmesti pe­lēki flaneļa svārki, viņš izskatījās kā cilvēks, kas zina, ko grib, un, par spīti sešdesmit mūža gadiem, vēl pilns enerģijas un tālejošu plānu. Sārtā, apaļīgā seja ar mai­siņiem zem acīm rādīja, ka Kviesis reizēm spēj arī aiz­mirst veikalu, lai nodotos izpriecām, tīri cilvēciskām vā­jībām. Par vienu no šādām vājībām viņš uzskatīja mīlestību uz Alīsi. Tikko meita ienāca gaismas lokā, Kviesis pamanīja satraukto seju.

—   Tu tāda bāla, Alīsiņ, — viņš bažīgi teica.

Alīse nervozi grozīja pirkstos savas kajītes slēdzeni. Pa ceļam viņa bija puslīdz nolēmusi pastāstīt tēvam par svešinieku. No tēva viņai līdz šim nebija noslēpumu. Bet tepat pie bufetes stāvēja Pārups.

—  Bālums jūsu meitai piestāv, — viņš teica, atkor­ķēdams šampanieša pudeli. — Uz jūsu veselību, mana dārgā!

Viņš pacēla glāzi un maziem malkiem, ar baudu iztukšoja to. Kā pēc smagas piepūles, ar apmierinātu no­pūtu iekārtojās dīvāna stūrī.

—   Jūs atkal esat piedzēries, Ilgmar, — aizrādīja Alīse.

—   Piedzēries?… — Pārups, jocīgi vaibstīdamies, uzlūkoja Alīsi caur glāzes stiklu. — Nebūt! Esmu tikai apreibis — no jūsu daiļuma, no šīs nakts piedzīvojuma, no mīlas… Un varbūt arī no šā dievišķā šķidruma':.. Vai jūs zināt, kāpēc Afrodīte bija tik burvīga? Tāpēc, ka izkāpa no šampanieša putām! …

Pārupa tonī bija kaut kas valšķīgs, nevīžīgs, gandrīz izlaidīgs, gluži kā dārgajā, bet sagumzītajā uzvalkā, kas brīvi apņēma slaiko augumu, gluži kā mazajās, melna­jās ūsiņās, kas šķita pavirši pielīmētas sejai.

Alīse pastiepa Pārupam glāzi:

—   Ielejiet man arī!

Atgāzusi galvu, viņa vienā paņēmienā izdzēra.

—   Pirmīt tā pārbijos… Biju aizmigusi, un tad pēkšņi šī trauksme . ..

—   Nav ko bīties, bērniņ. Pārmeklēs kuģi — un viss.

—  Kajītes arī?

—   Kajītes? Tā tik vēl trūktu! — Kviesis pasmīnēja. — Mēs taču nevedam angļu aģentus … Pārbaudīs kravu un pašķirs ceļu. Ieročus netransportējam, uz angļu kolo­niju nebraucam. Tīra manta šodien dod vislielāko peļņu. Jums, Pārup, nenāksies nožēlot kapitāla ieguldījumu.

—   Peļņa? — Pārups atmeta ar roku. — Pret vienu jūsu cirtu, Alīses jaunkundz .. .