„Tobago" maina kursu

Kviesis apmierināti smaidīja. Dzīvē mīlestība nav galvenais. Tā var izgaist tikpat ātri, kā radusies. Tai nav paliekošas vērtības. Laulībai jābalstās uz palieko­šām vērtībām. Paliekoša vērtība ir nekustamam īpašu­mam, Pārupa namiem. Bet kas vainas, ja Pārups turklāt vēl mīl Alīsi? Kviesim tas patika. Viņš arī mīlēja Alisi. Viņš nebija savtīgs cilvēks. Viņš allaž centās noslēgt veikalus, kas izdevīgi arī partneriem. Šis brauciens bija izdevīgs visiem. Alīse dabūs mīlošu vīru. Pārups dabūs sievu, ar kuru nav kauns rādīties jebkurā sabiedrībā. Jaunu, skaistu, smalki audzinātu, izglītotu. Un sievas­tēvu, kas neaizmirst savu bērnu labumu. Viņa rokās Pār­upa nami dos ienākumus ne tikai no īres maksām. Tie palīdzēs vairot ģimenes pamatkapitālu." Šis brauciens vien to divkāršos, jo šoreiz «Tobago» neved svešas fir­mas kravu. Katra konservu kārba, katra sērkociņu kastīte, katra ola pieder viņam! Tajās ieguldīta visa viņa brīvā nauda līdz pēdējam santīmam. Un arī viss, ko Pār- upam izdevies izspiest no bankas pret trim hipotēkām. Jau Santaringā viņi būs krietni nopelnījuši — kara laikā cenas uztūkst ar katru dienu, mīnu riskam tagad pie­vienojās arī uzvija par zemūdeņu blokādes pārrau­šanu. Bet Rīgā viņi atvedīs pilnas tilpnes cukura. Šai deficīta precei noņēmēju netrūks. Jāmēģina tikai atgriez­ties uz ievārījuma sezonu, tad varēs stādīt savus notei­kumus. Par iepirkšanas noteikumiem Santaringā Kvie­sis nebažījās •— svaiņa plantācijās cukurniedru bija atliku likām. Svainis bija patriots. Divas reizes nedēļā viņš brauca uz Santaringu un pildīja tur Latvijas kon­sula pienākumus. Bez tam svainim bija arī stipras ģime­nes jūtas. Viņš mācēs novērtēt, ka vienīgās māsas meita mērojusi tālo un bīstamo ceļu, lai iepazīstinātu tēvoci ar savu nākamo vīru. Kā patriots un mīlošs tēvocis, svainis neatteiksies pārdot cukuru par pašizmaksas cenu. Pietika pareizināt šo cenu starpību ar kuģa desmit- tūkstoš kravas tonnām, lai secinātu, ka dzīve ir skaista. Un nākotne vēl skaistāka. Kviesis apmierināti smaidīja.

Smaidu nespēja nodzēst arī vācu kapteiņleitnanta ienākšana. Smaids vienmēr veicina labas attiecības. Pie apaļa galda ved tikai draudzīgas sarunas, torpēdas izšauj pa gabalu.

Pasmaidīja arī kapteiņleitnants. Salonā viņš negaidot no barga, nepieejama karavīra pārvērtās labi audzinātā cilvēkā. Pagājis garām Kviesim, kas bija piecēlies kājās, kapteiņleitnants vispirms noliecās pār Alīses roku:

—  Kāds priecīgs pārsteigums! Jau vairāk nekā mēnesi neesmu redzējis nevienu daiļā dzimuma pārstāvi.

—   Tā ir mana meita, — pasteidzās iepazīstināt Kvie­sis, kas tīri pieklājīgi runāja vāciski. — Atļausiet iepazīs­tināt arī ar viņas līgavaini…

Bet Kviesim nenācās minēt virsniekam Ilgmara vārdu.

—   Pārup!

—   Fon Rīgner!

Pārups bija daudz dzēris. Viņš sirsnīgi kratīja kapteiņleitnanta roku. Tik ilgi, ka pašam sagriezās galva. Grīļodamies viņš aizvilka savu paziņu salona attālākajā stūrī.

—   Kā redzat, pasaule ir šaura, — Rīgners bez grū­tībām pārgāja uz latviešu valodu. — Jūs laikam gan ne­domājāt, ka tik drīz atkal satiksimies, pie tam mainītās lomās …

—   Es pildīju savu pienākumu… Tāpat kā jūs tagad, — Pārups prātīgi teica. Viņa galva panesa vai­rāk nekā kājas.

—   Jūs toreiz uzvedāties kā džentlmenis pret džentl­meni, — Rīgners teica. — Un kā tādam man jārevanšē­jas. Jums labāk neatgriezties Latvijā, vismaz pagaidām. Padzīvojiet ārzemēs kādu gadu un nenokariet degunu. Nekas nav mūžīgs. Skaidrs?!

—  Te būs dokumentācija, — kapteinis Vilsons vēsi paziņoja.

—   Iebaudiet ar mums kādu glāzi, fon Rīgnera kungs, — Kviesis piedāvāja.

—  Ar vislielāko prieku! Uz jūsu daiļās meitas laimi! — Rīgners sasita papēžus.

—   Par Vāciju, kurai ir tik bruņnieciski karotāji, par jūsu uzvaru! — Kviesis atbildēja un augsti pacēla smailo kristālā kausu.

Pārups neuzsauca tostu. Pat nedzēra. Tikai stīvi rau­dzījās glāzītē. Likās, viņš tūlīt pakritīs un aizmigs.

Nākamā znota netaktiskā uzvedība varēja apvainot vācieti. Kviesis centās novērst Rīgnera uzmanību:

—  Vēl vienu uz otru kāju, fon Rīgnera kungs?

—  Labprāt! Es ierosinu iedzert uz… — kapteiņ­leitnants iesāka. Apklusa un pavērās durvīs, pa kurām vācu jūrnieka automats iebīdīja Cepurīti. — Kas ir, Nolte?

—   Noķērām šo vīru skrūves tunelī, kapteiņleitnanta kungs, — jūrnieks ziņoja. — Viņš lūkoja noslēpt kādu krūku.

—   Tas ir mans motorists Cepurītis, — Kviesis teica.

—   Kas bija tajā krūkā? — Rīgners jautāja.

Tukša, kapteiņleitnanta kungs. Tieši tas šķita aiz­domīgi.

—   Muļķības, — Kviesis pasmīnēja. — Bet kā jūs pēkšņi gadījāties lejā, Cepurīt? Man mēģināja iestāstīt, ka jūs esot slims, pat nespējot piecelties no kojas .. .

—   Pats nezinu, Kvieša kungs … Kad man uznāk ma­lārijas lēkme, es par sevi vairs neatbildu . . . Laikam sa­gribējās dzert, paķēru krūku un skrēju pēc ūdens… Bet kāpēc tieši uz tuneli, to pie labākās gribas nepa­teikšu …

—   Laikam cerējāt, ka mūsu draugam Svadrupam tur noslēpta muciņa alus, atzīstieties, — smējās Pārups.