„Tobago" maina kursu

Matrozis neatbildēja. Viņš vienkārši nezināja, ko atbildēt. Galīgo atbildi palika parādā arī pats sev, kad mēģināja izprast, kura ir viņa — Kurta Landmaņa īsta dzimtene. Vācija, kur piedzimuši kaut kādi senči? Lat­vija, kur piedzimis viņš? Vai jebkura cita zeme, kur viņš reiz metīs enkuru un kur piedzims viņa dēls? Un tāpat, kā nespēja izšķirties par vienu no daudzajām ostās izraudzītajām meitenēm, Kurts nespēja atrisināt arī pirmo jautājumu. Laikam taču taisnība, ka jūrnieka dzi,mtene ir plašā pasaule, ikviens viesmīlīgs krasts …

—  Vai es neteicu, ka viņi pārmeklēs kuģi! — Augusts atgādināja. — Jūs vēl redzēsiet, ka mēs vedam ne tikai šprotes un olas!

Cepurītis sarāvās. Vēl bažas bija neskaidras, vēl gri­bējās ticēt, ka viņu tikai māc lietuvēns.

—   Kur mēs esam? — balss bija vāra, tomēr pilnīgi skaidra. — Cik ilgi gulēju?

—   Piecas dienas kapteinis tevi baroja ar hinīnu, — atbildēja kuģa puika, un viņam neviļus paspruka smiekli. — Domājām jau, ka noliksi karoti.

Cik ilgi cilvēks var izturēt bez dzeršanas? Divas die­nas, četras, piecas? Vienīgais, kā Cepurītim nekad nav pietrūcis, bija ūdens. Viņš nezināja, kurā dienā mirst no slāpēm. Viņš tikai zināja, ka katrs mirklis dārgs.

—   Palīdzi piecelties!

Kājas neturēja .. . Viņš streipuļoja … Viņš gāja! Ne­miers dzina uz priekšu, palīdzēja atgūt spēkus. Tomēr labi, ka var balstīties uz kāpņu margām. Ceļš līdz mašīn- telpai nekad taču nav bijis tik garš! Pirmais stāvs, otrais, trešais. Pretī sitās baismīgs klusums — motori nedar­bojās, apkalpe atradās pie glābšanas laivām. Un viņš •gandrīz būtu pametis biedru!

Cepurītis atvēra zemas durvis. Vārpstas tunelī moto- risti līda vienīgi nelaimes gadījumos. Kaut tagad viņu negaidītu nelaime!

Tunelis šķita nebeidzams. Pie velna piesardzību, viņš vairs ilgāk nespēja. Cepurītis gribēja saukt un pēkšņi aptvēra, ka pat nezina vārdu.

—   Hallo!

Izķēmodama skaņas, dobja atbalss atkartoja sau­cienu. Vecais steidzās pa eju, nepaguvis aizbīdīt aiz se­vis aizvaru. Varbūt vēl nebija par vēlu …

—  Hallo! … Tas esmu es, Zaigas tēvs!…

Cepurītis sasniedza paslēptuvi. Iedobums bija tukšs.

Tukša bija arī māla krūka, kuru viņš pirms piecām die­nām bija atstājis bēglim. Spējš tukšums galvā neļāva apsvērt, ka uz kuģa cilvēks nevar pazust bez vēsts.

Viņš jau atradās aiz stūra, kad atskanēja pirmais šāviens. Viņš tūdaļ pazina sauso, sprakstošo skaņu — Valtera sistēmas pistole. Pašam divus gadus bijis tāds ierocis, kā jau vairākumam izlūkošanas virsnieku.

Mirklis bēgšanai bija rūpīgi apdomāts. Tūlīt kino­teātros beigsies seanss. Iela pārplūdīs gājējiem. Cilvēku paisums iedzīs ķīli starp viņu un vajātājiem. Skrienot viņš paskatījās pulkstenī virs juveliera veikala. Ja stun- denis atpaliek kaut vienu minūti, tad viss pagalam.

Aiz muguras rībēja šāvieni. Briesmīgi gribējās atska­tīties, uzzināt, cik viņi tālu. Atskatīties nedrīkstēja — zaudēt sekundi nozīmētu nāvi.

Atkal šāvieni, tuvāk un tuvāk. Tāpat kā kaujas laukā. Bet tur blakām atradās savējie, te ikviens varēja pārvēr­sties ienaidniekā. Pietika atskanēt saucienam: «Turiet viņu!» — un visi metīsies nopakaļ, aizsprostos ceļu. Va­jātāji pagaidām nesauca, viņi paļāvās uz saviem iero­čiem. Kāda lode aizsīca pavisam tuvu, ietriecās parfimē­rijas veikala skatlogā. Viņš pieliecās, līkumojot pārskrēja ielai. Tieši laikā, lai iesprauktos barā, kas izvēlās no «Radio-Modern» durvīm. Ļaudis sprieda par tikko re­dzēto filmu. Tie bija dzīvojuši līdz Harijam Pīlam, prie­cājušies par viņa laimīgo izbēgšanu no cietuma. Pagai­dām viņiem nebija ne jausmas, ka arī tepat, uz ielas, atrodas bēglis.

Kopā ar pūli, blīvajā drūzmā iespiedies, viņš iegriezās Elizabetes ielā. Priekšā ceļš bija brīvs. Gribējās atkal mesties skriešus. Nedrīkst! Nedrīkst pievērst sev uzma­nību. Viņš piespieda sevi neskriet. Tas bija bezgala grūti. Viņš atskatījās. Kaut kur aizmugurē ļaužu burzmā va­rēja nomanīt viļņveidīgu kustību. Tur vajātāji lauza sev ceļu.