„Tobago" maina kursu

—  Tātad nekā jauna, — un Nordeķis izgāja.

Ja būtu telegrama no Rīgas, Arturs pats būtu pa­teicis.

Zemāk gaismoja salona logi. Nordeķis pagāja garām.

Viņš varēja iedomāties, kā tur izskatās. Pārups droši vien jau sācis šļupstēt. Vienīgais jautājums, vai viņš šo­vakar meties uz šampanieti vai konjaku. Kviesis, kā al­laž, apmierinās ar divām trim glāzītēm, bet reibst no saviem saimnieciskā uzplaukuma plāniem. Un nabaga kapteinis Vilsons tēlo aplaimotu saimnieku.

Pie reliņa Nordeķis pamanīja kuģa puiku. Grasījās sūtīt Zigi gulēt, bet atmeta ar roku — lai jau pa­sapņo.

Zigis nesapņoja, viņš nodevās atmiņām.

Jūru Zigis pirmo reizi ieraudzīja četrpadsmit gadu vecumā, kad māte viņu dzimšanas dienā bija aizvedusi uz Bulduriem. Vakarā zēns jūsmas pilns stāstīja par to tēvam. Tēvs bija palicis mājās darināt rotaļlietas. Mazs būdams, Zigis bieži raudāja, kad māte aiznesa prom vi­sus šos skaistos ampelmaņus. Bet ātri vien viņš saprata, ka tā ir viņu maize. Arī šī maize reiz izbeidzās. Tēvu ieguldīja zārkā — kopā ar Lāčplēša ordeni un koka kāju. Zārku aiznesa. Tai pašā dienā aiznesa pēdējās rotaļlietas. Zigim vajadzēja apraudzīties pēc īsta darba. Sākumā māte par jūru i dzirdēt negribēja. Tad viņa atcerējās, ka kapteinis Vilsons viņiem ir kāds attāls radagabals. Tas aizveda Zigi pie rēdera Kvieša kunga. Tādus namus Zigis līdz šim bija apbrīnojis vienīgi no ārpuses. Tagad viņš stāvēja iekšā starp spoguļiem, paklājiem un glez­nām, starp milzīgiem ādas koferiem, kuros glīti ģērbta meitene bāza vienu tērpu pēc otra. Izrādījās, ka lepnā meitene ir vienkārša kalpone. Ienāca Kvieša kungs un dusmīgā balsī aizsūtīja viņu palīdzēt jaunkundzei safri­zēt matus. Tad kuģa īpašnieks bargi nolūkojās zēnā un pakratīja galvu — tādu pirmais brāziens nopūtīšot no klāja. Šai mirklī parādījās Alīses jaunkundze. Zigis to­mēr dabūja vietu uz «Tobago» …

Gribējās piedzīvot īstu vētru, vīrišķīgi cīnīties un iz­glābt Alīses jaunkundzi. Tomēr sirds dziļumos mazliet bail. Visvairāk no kara. Katru vakaru jūrnieki stāstīja par peldošām mīnām un torpedētiem kuģiem, par cilvē­kiem, kas, krastu nesasnieguši, nobeidzās no bada un slāpēm. Ja nu arī viņiem uzglūn tādas briesmas?

Okeāns atbildi nesniedza. Saplosīto padebešu starpās baloja dažas zvaigznes. Pie tumšā apvāršņa vēl plēnēja rieta atblāzma — sārta, ar mēļu apmali. Pēkšņi to pār- švlkoja cigārveidīga ēna. Nākamajā brīdī spilgts uzlies­mojums, kuram tūdaļ sekoja šāviena grandiens, izrāva no tumsas zemūdens apveidus.

Komandas telpas atradās pašā kuģa priekšgalā. Mie­rīgās dienās te bija diezgan mājīgi. Mājīgumu piešķīra virs kojām piespraustās ģīmetnes un Rīgas ainavas; ap­ģērba gabali, sevišķi svītrainie jūrnieku krekli un spil­gtie kaklauti, kas vietumis aizsedza sienu metālisko kailu­mu; pat vienmuļie viļņu šļaksti, kas brīžiem ar baltu putu aizkaru aizplīvuroja pīķa galā ielaistos iluminatorus.

«Dobelmaņa» kodīgie dūmi virmoja ap spēlmaņu gal­vām.

Galenieks, gadus trīsdesmit vecs, melnīgsnējs puisis* izmeties kails līdz jostas vietai. Viņa strupie, pāri pierei izrisušie mati no okeāna sāļajām šļakatām bija kļuvuši līdzīgi stieplēm. Kuģim salīgojoties, spuldzes refleksi pārslīdēja pāri platajām krūtīm un ietetovētais burinieks šķita peldam pa gaismas viļņiem. Enkurs uz labās rokas atradās pastāvīgā kustībā — Galenieks trieca kārtis pret galdu ar tādu sparu, it kā no trieciena spēka būtu atka­rīga spēles veiksme. Tukšā kafijas kanna nokrita ar spalgu troksni.

—  Vai nevar mazliet klusāk! — Augusts pabāza galvu no augšējās kojas.

Kopš viņa rokās bija nonācis «Noslēpumainais ku­ģis» — divu tūkstošu lappušu biezumā, pie tam vecajā rakstībā — biedri dēvēja motoristu par Augustu Pa­saules apceļotāju. Viņš ceļoja no kojas uz koju. Dienā tuvāk pie iluminatora, naktī — pie spuldzes. Grāmatas pirmās lappuses pat glabāja eļļainu pirkstu nospiedu­mus. Tad Cepurītis saslima un Augustu iedalīja Svad- rupa sardzē. Galvenā inženiera klātbūtnē drīkstēja lasīt vienīgi motora ekspluatācijas instrukcijas.

—   Ja nepatīk, vācies uz lasītavu, — bocmanis atrūca.

Zaļgabals no skatīšanās vien bija iekarsis ne mazāk

par citiem. Šai brīdī bocmaņa sarkanais pauris varētu aizvietot kuģa kreiso gaitas uguni. Pats viņš nekad ne­ņēma kārtis rokās, jo baidījās paspēlēt. Mēļoja, ka Zaļ- gabala sievas garajā zeķē jau glabājoties ģimenes māji­ņas pirmais stāvs.

—   Man jau nekas, bet Cepurītis.

—   Pats dabūsi pa cepuri! Atkal mans.

Galenieks pievāca stiķi un paskatījās uz koju, kur zem trim segām smagi cilājās Cepurīša krūtis. Seja bija dzeltenīga, sirmie mati kā pakulas lipa pie sviedrainās pieres. Mazliet klusinātā balsī Galenieks teica:

—   Nāc laukā, Frici, vecais miegamice!

Kurts Landmanis neapvainojās. Allaž gludi skūti vaigi, četras virsvalku maiņas, kārtības mīlestība — vā­cietis kas vācietis. Un, ja reiz vācietis, tad fricis, pat ja esi atteicies repatriēties.