„Tobago" maina kursu

Zolītes spēle turpinājās. Bocmanis lūkojās pāri trešā partnera plecam. Antons īsti neprata spēlēt. Bet, ja bied­riem trūka trešās rokas, viņš bija ar mieru pazaudēt pē­dējo santīmu. Šoreiz viņam laimējās dabūt vai visus trumpjus. Bocmanis jau bija aplēsis, cik vinnētu, ja at­rastos Antona vietā. Redzēdams, ka tas taisās sist ar ne­pareizu kārti, viņš parāva atpakaļ motorista roku un pats nometa uz galda krusta dāmu.

Antons pietvīka. Sārtums pārklāja vientiesīgo seju, saplūda ar matu rudumu un vasaras raibumiem.

—   Kļaus tu tikai viņam, Antiņ, — errojās Galenieks.

—  Bet tu, boci, nejauc gaisu. Kad šķaudīšos, varēsi teikt: «Uz veselību» — citādi stāvi pie ratiem.

—   Ūdeni, ūdeni!… — atskanēja vāra balss

Antons tūdaļ uzlēca kājās un ar krūzi devās pje slim­nieka. Cepurītis bija nometis segas un nemierīgi svaidī­jās pa koju. Antons mēģināja pacelt motorista galvu. Ce­purītis neatvēra acis.

—   Ūdeni! … Vajag aiznest ūdeni! — un viņš pagrie­zās pret sienu.

Antons atkal apsēdās savā vietā:

—  Murgo… Nekā nevar saprast. Žēl cilvēka.

—   Tas viņam kopš Honkongas, kad Cepurītis vēl brauca uz angļu štīmera.

—  Ar malāriju nav joki, — bocmanis piebalsoja.

—  Teicu, lai paliek malā, bet vai tad šis uzklausīs prā­tīgu padomu?! Un tagad viņa vietā lai strādā citi.

—  Antonam jau patīk uzupurēties, — Kurts pasmai­dīja. — Kāpēc tu gribi viņam liegt šo prieku?

— Jūs mani mūžīgi apceļat… Uz vecās «Krimuldas» es gan viens netiku galā, bet šeit, ar to jauno motoru ..

Vai mēs spēlējam vai klausāmies lekciju? — Ga­lenieks viņu pārtrauca. — Kam jādala?

Antons paķēra kārtis. Ieskatījies savējās, Kurts grīni saviebās un nometa uz galda:

—  Garām.

Pat nepacēlis pēdējās divās kārtis, Galenieks paziņoja:

—   Nu, tad nodzersim tai vecenei to būdu, — zole!

Atsprāga durvis.

—   Vācu zemūdene! Visi pie glabšanas laivām! — sauca Zigis.

Puika centās to izkliegt braši, kā jau jūrniekam pie- •dienas, tomēr balss lūza un nodeva viņu.

Antons grasījās pielēkt kājās. Galenieka dusmīgais skatiens it kā piekala viņu pie vietas.

—   Ko tu bļauj, puika?! — Galenieks paķēra kafijas kannu un atvēzējās pret Zigi. — Pa burbuli taču vēl ne­ejam.

—   Kas var zināt, — Augusts nolēca no kojas. Viņš izskatījās priecīgi uzbudināts. — Un ko, ja mums tajās kastēs nevis olas, bet granātas?

—   Es tavu nolādēto romānu tūlīt apliešu ar benzīnu un iemetīšu jūrā! -— nolamājās bocmanis, bet pats ma­nījās uz durvīm.

Atskanēja trauksmes sirēna. Gari stieptais kauciens iespiedās katrā kaktā, lika vibrēt sienām un priekšmetiem

tu nedusmo, Galeniek, es jau neesmu vainīgs, — Antons uzģērba glābšanas jostu.

Vīri izsteidzās ārā.

—   Ļurbu bikse, visu spēli izpurgāja, — nomurmināja Galenieks.

Viņš negribīgi piecēlās. Sameklēja lapiņu, uz kuras atzīmēti vinnesti un zaudējumi, iebāza kabatā. Tad se­koja biedriem.

Trauksmes sirēna aprāvās ar žēlu vaidienu. Iestājās klusums. Smags, mokošs. Un tajā kā sauciens pēc palī­dzības iekrita Cepurīša vārgie čuksti:

—   Jāiet.. . cilvēks … Nedrīkst pamest cilvēku! …

Neviens viņu nedzirdēja.

Slimo Cepurīti pirmais atcerējās Antons. Satrauktajā, bālajā sejā vasaras raibumi gailēja kā avāriju vēstošas signālspuldzes. Antonam šķita, ka «Tobago» mirkļi skai­tīti. Un tieši bailes no bojā ejas lika atcerēties pamesto biedru.

Kas būtu domājis, ka pēc piecu dienu nepārtrauktas svīšanas un drudža lēkmēm Cepurītis vēl tik smags?! Un kur neparocīgs ar saviem platajiem kauliem un prāvo- augumu! Vienam te netikt galā — nevar taču stiept dzīvu cilvēku kā maisu ar kauliem … Bet, kad uz kāp­nēm atskanēja soļi, noklaudzēja durvis, Antons sastinga.

—   Ko tu šeit tik ilgi tielējies, aitas galva!

Telpā stāvēja Galenieks, nevis vācietis ar mašīn­pistoli. Un Antonam likās, ka tagad pietiktu spēka arī bez palīdzības uznest Cepurīti uz klāja.

«Ja gribat tikt vaļā no savas malārijas, pārmainiet gaisu,» slimo kases ārsts teica Cepurītim. «Es jūsu vietā apmestos uz dzīvi Siguldā.»

Ārsta vietā Cepurītis būtu daudz ko darījis — apme­ties Siguldā, neļāvis meitai strādāt naktslokālā. Bet Cepu­rītis nebija ārsts, no viņa motorista algas pārtika četri cil­vēki. Cepurītis pateicās par padomu un atgriezās uz kuģa.

Zināma taisnība ārstam bija — svaigajā, naksnīgajā gaisā Cepurītis atguva samaņu. Kā no dzelmes izvilkts slīcējs viņš dziļi ieelpoja. Tad atvēra acis. Bija izzudusf plēve, kas neļāva smadzenēm uztvert ārējos iespaidus.

Cepurītis atbalstījās uz elkoņiem. Viņa redzes loks paplašinājās. Tajā iekļuva zemūdene, kas patlaban izmirkšķināja kādu pavēli. Jūrnieki, apkārušies ar korķa vestēm, no glābšanas laivas aizvēņa vēroja zemūdenes tuvošanos.

—  Viņi nāks klāt, — sacīja bocmanis. — Liek nolaist trapu pie kreisā borta, — viņš burtoja tālāk.

—   Laikam atcerējušies Latvijā atstāt© tautieti, — tā, protams, bija Galenieka balss. — Tev, Kurt, atliek tikai kāpt pāri un tiešā ceļā uz fāterlandi.