„Tobago" maina kursu

—   Nu, nu, ne tik strauji, — teica bocmanis. — Arī par draudiem nogalināt likumā paredzēts sods.

—    Un tas, ko viņi dara, — vai tā nav slepkavošana? Vai par to tavā likumā nekas nav paredzēts? Saki tu, zaķa dvēsele!

'— Vai tu dulls? Atlaid!

Tikai tagad Cepurītis apjēdza, ka krata bocmani aiz apkakles.

—   Nevajag, Cepurīt, bocis nav vainīgs, — teica An­tons, tad nopūtās: — Vai tiešām nekā nevaram izgudrot? Žēl cilvēka …

—   Ko tad? Ja jau Alīsei neizdevās pielauzt tēvu … Ko mēs varam?

—   Atteikties iet uz šo nolādēto salu, un cauri! — iesaucās Augusts.

—   Dumpis? Tāpat kā tavos romānos? — Kurts pa­šūpoja galvu.

—   Tu zini, pēc kā tas ož? — bocmanis zīmīgi paska­tījās apkārt.

7*

99

Vīri to zināja. Viņi, kas bija spējīgi uzņemties cīņu ar okeānu, izrādījās nespēcīgi viena cilvēka priekšā. Tā­pēc, ka tas bija rēderis. Tāpēc, ka tam bija nauda un vara. Tāpēc, ka tas bija viņu saimnieks un viņiem va­jadzēja strādāt un ēst. Visu mūžu viņi bija dzīvojuši zem kada saimnieka. Viņi bija ar to apraduši, viņiem tas līdz šim allaž bija licies normāli. Bet šajā naktī, kad kuģis

ar katru skrūves apgriezienu tuvojās Huānas salai, kad tā kursu nevarēja grozīt ne par grādu, viņi gluži jaunām acīm pārskatīja savu dzīvi. Visu vārdā to izteica Cepu­rītis: 1 — Ek, ja būtu mūsu vara!

Arturs ne mirkli nerada mieru. Radiouztvērējs bija mēms, bet Arturam likās, ka tas runā. Bez gala, bez ri- mas. Vienu un to pašu: «Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara … Atkārtojam. Latvijā nodibināta dar­baļaužu vara …» Arturs ar dūri iezvēla aparātam. Mē­mais radio turpināja skanēt. Noslēpums smacēja nost. Bija bezgala grūti klusēt. Tikai apziņa, ka viņš to dara mīļotās dēļ, deva spēku izturēt.

Tad Zigis pastāstīja, ko pārdzīvo Alīse. To Arturs ne­bija zinājis. Tagad viņš zināja: Alīses jaunkundze mīlēja citu. Cilvēku, kura dzīvība apdraudēta. Šo cilvēku var glābt. Tas atkarīgs no viņa. Ja viņš klusēs, viņa pazau­dēs mīļoto cilvēku. Ja runās, viņa pazaudēs kuģi. Un viņš? Viņam Alīses jaunkundze katrā gadījumā ies zu­dumā.

Arturs izņēma fotogrāfiju. To pašu, ko bija izgriezis no «Atpūtas». Viscauri baltā tērpusies, ar tenisa raketi rokā — Alīses jaunkundze bija daiļa un eleganta. Tieši tāda, kādai jāizskatās rēdera Kvieša meitai. Bija grūti to iedomāties apvalkātās drēbēs uzmazgājam grīdu trū­cīgā dzīvoklītī. Kā viņa dzīvos, ja Kvieša kungs zaudēs «Tobago»?

Viņš grasījās noglabāt ģīmetni. Bet kaut kas liedza to darīt. Acis. Viņas acis. Tās raudzījās Arturā ar pār­metumu. Tās kaut ko sacīja. Bet ko? …

Nē, klusēt nedrīkstēja. Alīses jaunkundzei bija jāzina viss — lai pati izšķir. Viņa dzīvē no tā nekas taču ne­mainīsies. Tik un tā viņam vairs nebija nekādu cerību. Viņš saudzīgi ielika ģīmetni kabatā un devās uz durvīm. Tā, tagad bija labi. Mēmais radio vairs nebrēca.

Alīse pat neredzēja, kas ienācis kajītē. Viņa gulēja, galvu spilvenā ierakuši, pleci raustījās.

—   Alīses jaunkundz, — Arturs čukstēja.

Viņa nedzirdēja.

—   Alīses jaunkundz! — šoreiz Arturs jau kliedza.

—   Ko jūs gribat? Ejiet! — Alise pat nepacēla galvu.

—   Uzklausiet mani… Tas ir ļoti svarīgi!

—   Svarīgi? — nevarēja saprast, vai viņa smejas vai raud. — Kas tagad vēl var būt svarīgs?

Šai mirklī kuģis atkal sasvērās, kajītē iegāzās vil­nis, nometa no galda glāzi un sasita lauskās. Arturs aiz­skrēja pie iluminatora, pūlējās to aizvērt.

—  Jāaiztaisa … Tādā vētrā tas ir bīstami, — viņš murmināja.

—   Lai! Labāk noslīkt nekā …

Arturs pameta iluminatoru, steidzās atpakaļ pie Alīses.

—   Bet viņu'var glābt! Tāpēc es atnācu… Jūsu tēvs …

—  Tēvs? Vai jūs domājat, ka es nedarīju visu… Vēlreiz runāju, lūdzu … Jūs viņu nepazīstat, pirms šīs sarunas arī es viņu nepazinu. Ka tikai kuģis, ka tikai dzīvot… kaut uz cita dzīvības rēķina …

—   Jūsu tēvs … — Arturs atsāka.

—  Man vairs nav tēva!

—   Kvieša kungs lūdza mani klusēt… jūsu dēļ .. . Un jūsu dēļ, Alīses jaunkundz, esrnu gatavs uz visu … Bet es to nevaru! Es nevaru vairs klusēt! Jūs mīlat Drē­ziņu. Viņu nedrīkst izdot spāņiem …

—  Artur, ko jūs tā savādi runājat? Manis dēļ? … Nedrīkst… Ko nedrīkst, kāpēc nedrīkst?

—  Viņiem nav tiesības izsēdināt Drēziņu Huānas salā. Vairs ne! Šodien ziņoja pa radio …

—   Ko? Sakiet taču!

—  Latvijā nodibināta darbaļaužu vara.

—   Un tad? — nesaprata Alīse.

—   Bet kuģis taču gabals no Latvijas teritorijas, — Arturs kā mācēdams mēģināja paskaidrot. — Ja tur iz­laida komunistus no cietuma, arī Drēziņš jāatbrīvo. Gal­venā teikšana tagad komandai.

—   Artur! Tiešām?!